Nebūsim vienaldzīgi!

Pēc mazā liepājnieka Ivana Berladina pazušanas un traģiskās bojāejas, kas noteikti aizkustināja lielu daļu sabiedrības un lika aizdomāties par to, kā mēs dzīvojam un kādas ir mūsu vērtības, ziņas par ielās klaiņojošiem bērniem pabira kā no pārpilnības raga. Turpat Liepājā kādas vērīgas dāmas agrā rīta stundā uz ielas pamanīja puisēnu, kurš ar segu un spilvenu padusē kaut kur devās. Uzrunāts, mazais atzinās, ka pēc strīda mājās nolēmis doties pie vecmāmiņas. Savukārt Jelgavā kāds puika bez kurpēm, tikai zeķēm kājās, pamanīts uz ielas trijos naktī. Izrādās, māte guļ mājās alkohola reibumā, bet vecmāmiņa nez kur izgājusi. Mazais devies viņu meklēt. Arī te paldies vērīgiem un atsaucīgiem cilvēkiem, kuri paziņoja policijai un zēnu nogādāja mājās! Savukārt kādā privātmājā vecāki bez uzraudzības atstājuši trīs mazus bērnus, un divgadīgā meitenīte tajā brīdī no mājas aizgājusi un atrasta uz ielas plikām kājiņām ar pledu uz pleciem. Slokas dzelzceļa stacijā pamanīti divi mazi bērni, kuri, atstāti kāda cilvēka uzraudzībā, aizgājuši no mājām.

Lai gan arī iepriekš netrūka ziņu par nepieskatītiem bērniem, pēc šāda ziņu biruma liekas, ka desmitiem bērnu pēkšņi nolēmuši aiziet no mājām vai vieni klīst ielās. Nē, droši vien tā bijis arī agrāk, tikai gadījums ar Ivanu licis cilvēkiem būt redzīgākiem. Tikai ļoti žēl, ka šo redzīgumu sekmējusi tāda traģēdija. Ka cilvēki iepriekš neveltīja pietiekamu uzmanību tam, kas notiek apkārt, ka tik daudzi šajās dienās, kad zēns bija viens, viņam veikalā, autobusā un citviet vienaldzīgi pagāja garām. Protams, tagad nav jēgas spriedelēt, kā būtu, ja būtu, taču varbūt arī Ivana gadījumā būtu cits iznākums, ja cilvēki būtu vērīgāki.

Sāpīgi, bet nevar nepiekrist Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes dekānam, bijušajam Kriminoloģisko pētījumu centra vadītājam Andrejam Vilkam, kurš norāda, ka bērns mūsu valstī praktiski netiek uzskatīts par vērtību un Latvijas nākotni, tas paliek tikai vecāku ziņā. Man kā divu bērnu mammai katrs šāds gadījums liek sirdij sažņaugties.

Juriste Inese Ejugbo, publicējot pārdomas par šo gadījumu, retoriski jautā — cik bērniem vēl jāpazūd un jānomirst, lai ikviens uzdotu jautājumu: ko es kā šīs sabiedrības atbildīgs loceklis varu darīt, lai tas vairs nenotiktu ne ar vienu bērnu Latvijā? Un arī atbild — mēs katrs varētu sākt kaut ar mazu solīti, lai visi kopā varam virzīties drošas sabiedrības veidošanā. Sāksim kaut vai ar drošības jautājumu pārrunāšanu ģimenē un pievērst uzmanību līdzās esošajiem bērniem. Es gribu pievienoties un aicināt — darīsim tā un nebūsim vienaldzīgi ne pret saviem, ne citiem bērniem!

Viedokļi