Nedroša pasaule vai ciešanu beigas?

Kad dzīvnieks mokās un nav izārstējams, to iemidzina, lai ciešanas beigtos, bet cilvēkam šāda palīdzība Latvijā tiek liegta. Eitanāzijas jautājums mūsu valstī ik pa laikam kļūst aktuāls, bet pagājušās nedēļas nogalē sabiedrības iniciatīvu portāls “manabalss.lv” sācis parakstu vākšanu par eitanāzijas legalizāciju. Pirmajās trijās dienās to parakstījuši 455 atbalstītāji. Lai rosinātu šo jautājumu izskatīt Saeimā, nepieciešami vēl 9545 paraksti.

Šis jautājums Latvijā kļuva aktuāls pirms gada, kad sabiedrība saziedoja visu nepieciešamo summu — 10 000 eiro —, lai nedziedināmi slimais Viesturs Bundža piepildītu savu pēdējo vēlēšanos un varētu doties uz Šveici, kur veiktu eitanāziju. Šobrīd aktīva brīvprātīga eitanāzija ir atļauta Beļģijā, Luksembrugā un Nīderlandē, savukārt ārsta asistēta pašnāvība ir legāla Šveicē un tādos ASV štatos kā Kalifornija, Oregona, Vašingtona, Montana un Vermonta. Šis notikums ar līdzekļu ziedošanu gan  liecina ne vien par cilvēku atsaucību un iejūtību, bet arī, lūk, ko: latvietis ir gatavs par kaut ko maksāt, tātad vismaz daļai Latvijas iedzīvotāju eitanāzija šķiet pietiekami svarīga brīvības izpausme, lai apmaksātu kādam, kurš pats to nespēj.

Eitanāzija nav risinājums — uzskata liela daļa ārstu, pamatojot to ar faktu, ka neesam ne morāli un materiāli, ne juridiski šādam solim gatavi. “Padomājiet paši — ja mēs tagad atļausim eitanāziju, ko tik mums neradīsies doma eitanizēt,” paudusi Onkoloģijas centra ārste psiholoģe Maija Kārkliņa. Savukārt reanimatologs Pēteris Kļava iestājas par eitanāziju. Viņaprāt, šis jautājums gan būtu jāizlemj profesionāļiem, nevis sabiedrībai. Pret eitanāziju iestājas arī baznīca. Jānis Diekonts, “Luterāņi Dzīvībai” vadītājs Latvijā, uzskata: “Tā būs nedroša pasaule, kurā dzīvībai būs zema vērtība un nāvei būs pieņemama cena... Nāves izmantošana problēmu risināšanā ātri rada sabiedrības atkarību no tās.”

Daudzi aptaujātie cilvēki uzskata, ka eitanāziju vajadzētu atļaut. Esmu sastapusi arī cilvēkus, kuri, stāvot pie tuvinieka kapa, saka: vismaz viņa mokas ir beigušās. Vai atkal: tā viņam ir vieglāk... Un to sapratīs tikai tie, kuri bijuši līdzās saviem mīļajiem, kuri cieš neizsakāmas mokas nedziedināmu slimību dēļ, un tuviniekiem tajās jānoraugās, jo palīdzēt tāpat nespēj. Vai viņi atļautu šīs mokas izbeigt?

Skaidrs gan ir arī tas, ka Latvijā būtu jāvāc paraksti un vispirms jādomā nevis par eitanāziju, bet par nedziedināmi slimo aprūpi. Ārsti saka, tā Latvijā esot augstā līmenī, bet nenoliedz — tikai ne visiem iespējama. Dārga. Cilvēks, kuru no slimnīcas izraksta, jo mediķi palīdzēt vairs nespēj, reāli tiek nodots tuvinieku rokās. Kā palīdzēt, kur doties? Tā vairs ir tikai viņu atbildība.

Šķiet, tomēr sācies ceļš eitanāzijas legalizācijai Latvijā. Un šāda lēmuma pieņemšanā iesaistīti daudzi cilvēki — radinieki un draugi, mediķi, sabiedrība un valsts. Ar saviem uzskatiem un savu sirdsapziņu.

Viedokļi