Neizpildītais mājasdarbs

Pagājušajā nedēļā Ministru kabineta sēdē valdība vienprātīgi apstiprinājusi Latvijas mediju politikas pamatnostādnes 2016. — 2020. gadam un to īstenošanas plānu. Saistībā ar to tuvākā gada laikā tiks pilnveidoti normatīvie akti mediju regulējumam, veicināta mediju profesionalitāte un atbildīgums, kā arī īstenota mediju atbalsta programma un sekmēta medijpratības attīstība sabiedrībā.

Tas, ko mēs, reģionālie mediji, cita starpā sagaidām pēc šo pamatnostādņu apstiprināšanas, ir Latvijas Pašvaldību savienības “neizpildītais mājasdarbs”. Plānots, ka Pašvaldību savienība sagatavos vadlīnijas pašvaldību informatīvo izdevumu veidošanai līdz ar ieteikumu izvairīties no komerciālas reklāmas publicēšanas, veicinot godīgu konkurenci reģionālo mediju tirgū. Jau 2015. gada oktobrī ar Savienības valdes lēmumu tika uzdots tās administrācijai sadarbībā ar pašvaldību speciālistu darba grupu izstrādāt “Labās prakses vadlīnijas pašvaldību izdevumu veidošanai”. Taču šī gada vasarā, kad Kultūras ministrijas darba grupā, kuras sastāvā bija arī Savienības pārstāvji, diskutēja par šo jautājumu, tās vēl nebija gatavas. Taču vienošanās par reklāmu un sludinājumu nepublicēšanu vismaz panākta.
Tieši šis jautājums bija tas, par kuru raisījās vienas no kaislīgākajām diskusijām. Reizēm bija izjūtas, ka reģionālos preses izdevumus un izdevējus pārstāvošo organizāciju argumenti, kāpēc pašvaldībām jāpārskata savu izdevumu saturs, atsitās kā pret sienu un aizlidoja izplatījumā. Un, ja jau ir atbalsts no ‘‘jumta’’ organizācijas, tad ar pašiem vietvaru vadītājiem runāt vispār bezjēdzīgi, jo izpratne par to, ko nozīmē sabiedrības informēšana par pašvaldības darbu, katram sava.

Pārskatot vairākus pašvaldību izdevumus, var manīt, ka situācija ir mainījusies, taču neteiktu, ka uzlabojusies. Jo nu reklāmu un sludinājumu vietā tiek publicēti apraksti par veikalu atvēršanu, kafejnīcu darbību, salonu piedāvājumu. Uz jautājumu, kāda saistība kanēļa sejas maskai, ko piedāvā kādā skaistumkopšanas salonā, ar pašvaldības darbu, pretī ir dzelžains arguments — bet tie ir mūsu cilvēki! Ja runā par reklāmu, tad atruna — atbalstām vietējos uzņēmējus, ja par televīzijas programmu, tad — ne visi var atļauties to pirkt vai pasūtīt, gādājam par novada trūcīgākajiem ļaudīm.

Šajā jautājumā esmu pesimiste un neticu, ka tuvākajā nākotnē kaut kas mainīsies, jo tuvojas taču pašvaldību vēlēšanas un pie varas esošajiem kaut kā spalviņas būs jāspodrina. Tāpēc biežie krāsainie izdevumi, kuri sevi grib lepni dēvēt par avīzēm, noteikti kļūs biezāki un krāsaināki ar labo darbu sarakstiem, lenšu griešanām un smaidīgiem vietējiem politiķiem pirmajā lapā.

Viedokļi