Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nopelnīsim karmas punktus — komentē Ginta Grincēviča, laikraksts "Staburags"

Cilvēki, tāpat kā zeme vai lāči, aukstajos ziemas mēnešos ir miegā, turpretī pavasarī mēs mostamies, ceļam dupšus un sākam rīkoties. Aizvadītās brīvdienas tam ir lielisks piemērs. Lai nokaunās tas, kurš burvīgo nedēļas nogali aiz brīva prāta pavadīja iekštelpās. Vai tas maz bija iespējams? Māte daba pasniedza mazo pirkstiņu, cilvēki paķēra roku līdz pat elkonim. Pikniki, pastaigas, velobraucieni, futbols piemājas laukumā — kas kuram tuvāks. Daba iedvesmo un motivē dzīvot tā, kā mēs pirms trim mēnešiem sev solījām. Tik skaistā laikā, kad galva un kājas kļūst vieglākas, arī šķīvja saturs kļūst kalorijām mazāks. Tikai sāp sirds par to drazu, ko slēpa sniega palags un ko negodprātīgie atpūtnieki steidz papildināt. Mans dēls auguma dēļ ir tuvāk zemei nekā es. Ikreiz, ieraugot nomestu maisiņu vai pudeli, viņš raugās man acīs un prasa: “Kurš piecūkoja?”

Mums ļoti paveicies ar jauko un čaklo mājas sētnieci, darbs nav no pateicīgajiem, bet viņa to veic ar smaidu. Sētniece ik rītu savāc un saslauka netīrumus, taču jau drīz vien to vietā ir jauni. Mans bērns reizumis vaicā, vai var pacelt un izmest uzieto drazu, sākumā teicu — nē. Bet vai šī vienaldzība pret vidi arī nav pielīdzināma cūcībai? Tā nu, lai rādītu piemēru un lieku reizi veiktu pietupienus, sāku pastaigās līdzi ņemt maisiņu atkritumiem. Nav grūti, drīzāk skumji. Ar sāpošu sirdi stadiona zālienā savācu stikla pudeles lauskas. Dzeriet kaut vai spirtu no vannas, bet neplēsiet pudeles! Pirms dažiem gadiem futbola mača laikā spēlētājs sadūra pēdu uz stikla lauskas, stikli sastopami arī bērnu rotaļu laukumos. Muļķīgākais ir tas, ka cūkotāji ir tie, kuri šīs publiskās vietas neizmanto. Sportisti savās otrajās mājās nepiegānīs, tāpat arī māmiņas pielūkos, lai pēc atvasēm nekas nemētātos.

Būsim reālisti, neliešus pāraudzināt neizdosies. Bet mēs varam rādīt pozitīvu piemēru bērniem, nākotnes sabiedrībai, ka atkritumiem nav jābūt pašsaprotamiem. Mēs varam pārstāt sūkstīties par piedrazoto vidi un mainīt to. Sociālajos tīklos tiek popularizētas divas zaļās akcijas. Viena aicina nofotografēt nesakoptu vietu, sakārtot to un parādīt paveikto. Otra atgādina doties dabā ar maisiņu atkritumiem. Abas ir lieliskas! Pirms kritizēt, vajag pamēģināt. Protestētāji steigs atrunāties, ka, vācot aiz citiem, problēmas sakne nezudīs. Protams, ja jūsu mērķis ir mainīt kādu, tad, visticamāk, tas neizdosies. Bet, ja rīkosieties ar mērķi sakopt vidi, padarīt apkaimi tīrāku, tad tas notiks acumirklī — jau ar pirmo pacelto atkritumu. Ķīniešu mācības fen šui pamatā ir uzskats, ka māja ir tās iemītnieku iekšējais spogulis. Dzīves telpai jābūt harmoniskai, ar pozitīvu enerģiju. Tā māca atbrīvoties no liekajiem krāmiem, katrai lietai rast savu vietu. Šāda kārtība palīdz sakārtot un stabilizēt domas. Mūsu dzīves telpa nav tikai četras sienas, bet arī plašumi, kas paveras aiz tām. Kādēļ, ienākot mājā, mums šķiet pašsaprotami noslaucīt kājas, lai neienestu netīrumus, bet, ejot pa dabas takām, mēs atstājam līdzpaņemtos krāmus? Kļūsim līdzatbildīgi, mazāk rādīsim ar pirkstu uz citiem, bet izvērtēsim savu rīcību! Attīrīsim zemi un nopelnīsim pāris karmas punktu.

Viedokļi