Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Odzes dzeļ latviskajai pašapziņai

To, ka sabiedrība Latvijā Dziesmu un Deju svētku laikā krasi sašķeļas kā divās nometnēs, šogad, Rīgā esot un lasot ziņas dažādās interneta vietnēs, izjutu spēcīgāk kā jebkad iepriekš. Var pārmest, ka man varbūt ir sakāpināta uztvere, bet diemžēl to, kas rakstīts ar melnu uz balta, nevar piedēvēt improvizācijai.

Sākums manam rūgtajam stāstam ir svētku gājiens. Vaļņu un Kaļķu ielas stūrī pulcējās Aizkraukles puses kolektīvi, un viņu virzienā nāca bariņš jauniešu — sirdīgi un skaļi dziedot kādu dziesmu krievu valodā, tādējādi demonstrējot savu attieksmi pret cilvēkiem tautastērpos. Vēlāk Līvu laukumā garām gāja kāda ģimene. Cilvēki ar melnīgsnēju ādas krāsu. Starp viņiem divi pusaugu bērni. Ejot gar rindu ar Dziesmu svētku atribūtiku, karogiem, jaunieši demonstratīvi attēloja deguna izšņaukšanu. Gājienam virzoties pa šauro Kaļķu ielu, tas principā aizņēma visu braucamo un arī gājēju daļu. Kādi ar situāciju neapmierināti jaunieši skaļi pauda dusmas, gājiena dalībniekus krievu valodā nosaucot par sieviešu dzimtes suņiem.

Šīs mazās epizodes varētu aizmirst, norakstīt uz aprobežotību, tumsonību. Tomēr manas emocijas no jauna uzvandīja cilvēks vārdā Aiks Karapetjans. Armēņu izcelsmes Latvijas kinorežisors, kurš Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvis bakalaura grādu mākslas zinātnē, studējis Latvijas Kultūras akadēmijā un ieguvis maģistra grādu, mācījies Parīzes kinoskolā. Par tumsoņu tādu nevarētu dēvēt. Tomēr viņa ieraksts  kādā sociālā tīkla vietnē tūlīt pēc svētkiem liek skumji nopūsties. “Pirmo reizi biskin paskatjos so pasakumu, palika baisi, izskatas pec svetkiem kada diktaturas rezima, zel tikai, ka tauta nav apmierinata ar lidera skaisto runu.” (teksts speciāli nekoriģēts). Nicinājumu pret latvisko pašapziņu publiski paudusi arī māksliniece un uzņēmēja Elīna Maligina (bijusī Dailes teātra aktrise Elīna Dzelme). Arī viņa studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā. Elīna sociālajā tīklā publiskojusi savu piecrindi: “Dzīres mēra laikā/Tingeļtangeļi/Senīli danči/Cik skarba ir īstenība/Cik aprobežots prāts.”

Dzirdēti, lasīti arī citi, līdzīgi izteikumi. Kāda ir mana reakcija? Man ir bail. Arī skumji, bezpalīdzīgi. Tomēr galvenokārt bail, jo apzinos, ka tādi cilvēki mūsu vidū ir tūkstošiem. Kā melna gluma čūska tie klusi kurn un izdevīgā brīdī cenšas izšaut indes devu latvieša kājā. Odžu esamība daļēji ir arī mūsu, pārējās tautas daļas vaina. Kādā laika sprīdī izvēlējāmies tik cieši turēties pie nacionālās pašapziņas, ka aizmiglojās acis, ausis kļuva kurlas. Sava ietekme te arī austrumu kaimiņa propagandas mašīnai, kas visu rietumnieciski eiropeisko nomelno, tajā skaitā politisko situāciju Latvijā saviem tautiešiem rādot kā naidīgu un pat agresīvu. Ko es un tu vari darīt, kad ceļā satiksi odzi? Saglabāt sevī Dziesmu svētku garu. Mirdzumu acīs, staltu stāju, prieku par to, ka esam latvieši. Mēs, kas bijām Mežaparkā, kas dziedājām “Pūt vējiņi”, mēs, kas radījām “Māras zemi” Daugavas stadionā un savās sirdīs.

Viedokļi