Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Paēdušai Latvijai! Komentē Sandra Pumpure, laikraksts "Staburags"

Ar šādu saukli lielveikalos notiek labdarības akcija, aicinot līdzcilvēkus ziedot naudu pārtikai trūkumā nonākušiem iedzīvotājiem. Man vienmēr neērti skatīties uz šo ziedojumu kastīti ar centiem, apzinoties, ka mūsdienu Latvijā kādam jācieš bads. Tomēr tā ir ikdiena, un atsevišķām sabiedrības grupām nepietiek līdzekļu, lai iegādātos elementāras lietas, arī pārtikas preces. Tāda palīdzība ik gadu nepieciešama ap 20 000 cilvēku. Latvijas valdība akceptējusi lēmumu, ka veikali, ražotāji un vairumtirdzniecības bāzes no
1. jūlija varēs ziedot pārtikas krājumus, kuru derīguma termiņš beidzies, bet tie vēl nav kļuvuši kaitīgi cilvēku veselībai. Šim procesam būs savi noteikumi un ierobežojumi, bet ne par to ir galvenais stāsts. Būtiskākie tajā noteikti ir divi aspekti — pirmkārt, varētu mazināties pārtikas krājumi, ko ik dienu tirdzniecības ķēdes vai patērētāji gluži vienkārši izmet, otrkārt, kādu daļu cilvēku tādējādi patiesi varētu atbalstīt. Šai “medaļai” gan ir arī otra puse — kāpēc tikai pārtiku ar beigušos lietošanas termiņu? Vai tiešām tā nevarētu būt visu veidu pārtika, jo līdzšinējā pieredze liecina, ka cilvēki Latvijā gatavi viens otram palīdzēt. Turklāt ziedot konkrētas lietas dažkārt ir labāk un daudziem pieņemamāk nekā naudu, jo nereti dzirdētas šaubas, vai tā nonāk paredzētajam mērķim.
Iepriekš Polijas lielveikalos bija iespēja redzēt kastes ar pārtikas ziedojumiem. Izejot no tirdzniecības vietas, cilvēki tajā ielika dažādus pārtikas produktus — makaronus, cukuru, sāli, arī eļļu un citas lietas, kas tik ātri nebojājas, un tām nav nepieciešama speciāla uzglabāšanas temperatūra. Kaste pildījās diezgan strauji, un varēja novērot, ka tajā kaut ko atstāj vismaz katrs trešais pircējs. Nepārzinu Polijas ziedošanas sistēmu, bet acīmredzot nekā sarežģīta šādas iespējas izveidē nav. Varbūt kas tāds iespējams arī Latvijā, paredzot ziedot arī pārtiku, kurai drīzumā beigsies derīguma termiņš.
Šobrīd Latvijas veikalus var iedalīt divās grupās — tie, kuri pārtiku pirms lietošanas termiņa beigām pārdod par samazinātu maksu, un tie, kuri to nodod utilizācijai. Vismaz pirmajos pieprasījums pēc šādām precēm ir liels, un var novērot, ka plaukti tukšojas strauji. Cilvēki rīkojas pēc principa — nopērc un ātri izlieto. Turklāt tādējādi var ietaupīt, jo šāda veida pārtika maksā lētāk. Šādi un līdzīgi rīkojas ne tikai cilvēki Latvijā, bet arī citās daudz attīstītākās valstīs. Piemēram, Dānijā konteineros pie pārtikas veikaliem var paņemt bez maksas augļus, zivis, gaļas izstrādājumus, maizi, olas, saldumus. Liela daļa šo pārtikas produktu ir ar beigušos derīguma termiņu, bet vēl ēdami. Dāņi šos pārtikas produktus savieto rindās pie atkritumu urnām vai veikalu pagalmos, bet nevis sagāž atkritumu kaudzē, kā to nereti dara Latvijā vai citviet. Turklāt pēc tās dodas ne tikai vietējie bomži, bet arī vidusšķiras iedzīvotāji. Tam gan nevajadzētu būt mūsu mērķim — dalīt pārtiku pie miskastēm vai veikalu pagalmos, bet krietni civilizētāk. Katrā ziņā tas būtu labāk, nekā vienkārši izmest. Nebūtu gan pieļaujams, ka labdarībai turpmāk nonāktu tikai šāda veida preces, jo daļa to, iespējams, nevarēs izlietot, un tad cerētā ieguvuma vietā būs tikai zaudējumi un kārtējie atkritumu kalni.

Viedokļi/Komentāri