Par vēlu!

“Saskaņai” daudzkārt pārmestais sadarbības līgums ar Krievijas valdošo partiju “Vienotā Krievija” vairs nav spēkā. Tā paziņojis pats partijas priekšsēdētājs Nils Ušakovs.

Šāds lēmums nāk novēloti! Līgums bija jāpārtrauc jau 2014. gada februārī, kad Krievijas bruņotie spēki iebruka Ukrainā. Tomēr tā nenotika, un tā paša gada septembrī Ušakovs pārliecināti izteicās, ka līgumu ar agresīvajiem kaimiņiem negrasās lauzt: “Šobrīd labākais, kas Latvijai var būt, ir Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Tā ir stabilitāte.”

Ir teiciens — labāk vēlāk nekā nekad, tomēr šoreiz, manuprāt, tas “nenostrādās”, jo  pat bez oficiāla līguma ar “Vienoto Krieviju”  “Saskaņa” tik cieši saistīta ar Krieviju, un diez vai ciešāk var būt, ka juridiska līguma laušana nenozīmē to, ka “Saskaņa” skatīsies citā virzienā.

Partijas politika vienmēr bijusi tāda, kas mēdz kutināt nervus Latvijai jūtīgos jautājumos, piemēram, pēc pašvaldības vēlēšanām, kad Ušakovs saglabāja varu Rīgas domē, viņš  sacīja, ka viņa uzvara galvaspilsētā faktiski leģitimizē nostāju divvalodības jautājumā un ka “Saskaņai” politiskajā dienaskārtībā krievu valoda kā otra valsts valoda Latvijā nav mainījusies.

Domāju, atzīšanās par līguma laušanu ar “Vienoto Krieviju” ir stratēģisks gājiens, lai nākamā gada Saeimas vēlēšanās rudenī iegūtu arī to vēlētāju balsis, kuri līdz šim par “Saskaņu” nebalsoja tieši šī līguma dēļ.  Krievijas agresija Ukrainā ietekmēja vēlētājus Latvijā, tādēļ likumsakarīgi, ka visi tilti jāsadedzina. Neraugoties uz to, ka “Saskaņai” ir samērā stabils vēlētāju loks — krievvalodīgie, ir jāpārliecina arī latviešu vēlētāji. Partijai tas izdodas, jo iepriekšējās Saeimas vēlēšanās “Saskaņa” ieguva visvairāk mandāta vietu, arī pašvaldību vēlēšanās saglabāja vairākumu, pie tam, kā mums zināms, “Saskaņai” ir arī latviešu elekto­rāts — daudzi kautrējas, ka patīk “Saskaņas” politika, tomēr balso.

Viedokļi