Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pārmetums varai, nevis dārzam

“Man gribētos, lai Likteņdārzā viss izskatās bēdīgāk — ābelēm nolauzti zari, melns ūdens Daugavā...” apmēram tā ironizē aktieri uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves izrādē “Ideālā Žurka”. Taču reizēm pavisam nopietni jāaizdomājas, cik šajos vārdos ir patiesības?
Kad pagājušajā nedēļā Saeima pirmajā lasījumā atbalstīja likumprojektu par Likteņdārza zemes nodošanu no pašvaldības valsts īpašumā, sociālajos tīklos tika sacelta īsta vētra. Daži kurnēja, ka atkal priekšvēlēšanu laikā politiķi ieinteresēti spodrināt savas spalvas, taču daudzi bija sašutuši, ka, viņuprāt, šis dārzs tagad kļūs par apgrūtinājumu visiem nodokļu maksātājiem.

Privāti dibinātais “Kokneses fonds” Likteņdārza veidošanas projektu sāka 2005. gadā, lai  līdz Latvijas valsts simtgadei izveidotu piemiņas vietu totalitāro varu un represiju upuriem. Šī vieta tiek veidota un labiekārtota par ziedojumiem, neprasot šim mērķim valsts finansējumu. Savukārt galvenās izmaiņas saistībā ar likumprojektu būs tādas, ka vairāk nekā 20 hektāru zemes, uz kuras plešas Likteņdārzs, pāries valsts īpašumā.

Daļa cilvēku nu steidz paziņot, ka visas tautas sāpi akmeņos neiekals, būs vien daļa jāpatur tautas atmiņā. Vēl citi uzskata: šis japāniskais dārza iekārtojuma risinājums neesot latviskai mentalitātei tuvs. Dārzs tiek veidots pēc japāņu vides arhitekta Šunmijo Masuno projekta. Kas tieši te mūs var uzrunāt? — pauž kāds rīdzinieks, kurš uzskata: aizbraucot uz Torņakalna staciju un skatoties uz tur novietoto vienu vagonu un salauztajiem akmeņiem, sirds pa muti kāpjot laukā...

Jā, laikam jau esam sērotāju tauta, kam vajag skumt un raudāt. Protams, ir jau reizēm par ko, taču kāpēc gan piemiņas vietai būtu jāizskatās tā, lai tajā asaras birst? To vismaz es nesaprotu. Un man patīk, ka Likteņdārzs top kā moderna un neparasta vieta, bet savu ideju taču tāpat nezaudē — vieta, kur pulcēties, atcerēties, izbaudīt, smelties spēkus un sajust dabas un tautas enerģiju. Man tur patīk gan Daugavas plūdums (tieši šāds, ar dzidru ūdeni), gan draugu aleja un amfiteātris, gan terase. Un man patīk, ka tieši šajā vietā jaunie var iestādīt kociņu savā kāzu dienā.

Saprotu arī tos, kas ar šādu nolieguma nostāju īstenībā grib pateikt ko citu: nav svarīgi, cik vēl lielu un pamanāmu pieminekļu uzcelsim, bet gan svarīgi ir redzēt, kas notiek cilvēku sirdīs? Tas nav protests Likteņdārzam. Tas ir protests politiķiem, jo diemžēl liela daļa tautiešu nākotni saskata ne Latvijā. Savā Latvijā...

Viedokļi