Pasaulē — ar drošību pūrā

“Šie bērni ir no vienas ģimenes, paskat, cik līdzīgi!” secināju, stāvot rindā pie kādas atrakcijas atpūtas vietā, kurp biju aizvedusi savus bērnus. Lai tiktu piepūšamajā bumbā, ar kuru baseinā laisties pa ūdens virsmu, mums priekšā bija liela rinda — septiņi bērni, kuri augumā viens no otra atšķīrās vien par kādu pussprīdi. Visi tik līdzīgi no vaiga! Mazākajiem, kuri, šķiet, bija dvīņi, varēja būt apmēram divi gadi, vecākajām meitenēm — gadi četrpadsmit vai piecpadsmit. Abas pusaudzes strādāja atrakciju parkā, un acīmredzot brīdī, kad mazāk cilvēku, gribēja izklaidēt savus mazos brāļus un māsas. Neviena cita sveša tur tobrīd nebija, un pierunāju savējos, lai ejam izbaudīt citas atrakcijas, te atnāksim vēlāk. Netraucēsim.

Pēc kāda laika šo pulciņu ieraudzīju atkal. Mamma sēdēja uz celma netālu no kafejnīcas, viņai apkārt bērnu bariņš. To pašu, kuri pirms mirkļa smiedamies laidās atrakcijās. Viņa baroja savu kuplo saimi. No viena šķīvja. Visus septiņus...
Ilgi vēroju šo ģimeni. Šķita, ka viņi pat neievēro, kas notiek apkārt. Visi tīri, sapucēti, smaidīgi, laimīgi. Visi emociju un prieka pārņemti. Varēja redzēt, ka šī parka apmeklējums viņiem ir liels notikums. Nekā no tramīguma, nelaimīgu bērnu acu skatiena, viņos nebija. Prieks un svētki! 
Es zinu, kā izskatās bērni, kuriem sirsniņā ir kāda rūpe. Viņi tādi neizskatījās, un tieši tāpēc apvaldīju vēlmi viņiem iet klāt. Bija neērti pateikt: varbūt es jums varu izmaksāt pusdienas? Visiem. Jo viņi šķita esam no to lepno daudzbērnu ģimeņu klases — lai cik materiāli grūti nebūtu, viņiem ir tā mīlestība, kas dod drošību iet pasaulē.
Kā es to zinu? Pati esmu augusi vienpa­dsmit bērnu ģimenē un zinu to sajūtu — kad pasaki, cik tev daudz brāļu un māsu, visiem gribas gluži vai pajautāt: vai jūs bērnībā ēdāt zāli? Nē, mēs ēdām un dzīvojām normāli, un mums nekā netrūka. Jo vienkārši pietika tik, cik bija. 
Lai gan tie bija citi laiki, man šķiet, ka sabiedrības aizspriedumi nav mainījušies, un liela daļa cilvēku uzskata, ka daudz bērnu ir tikai nelabvēlīgās un dzērāju ģimenēs. Jauki, ka ik pa laikam parādās stāsti, ka tā nebūt nav. Šī kuplā saime man atgādināja, ka visu pasaulē nevar nopirkt par naudu. Vai par septiņiem pusdienu šķīvjiem — lai ir katram... Taču riskēšu apgalvot, ka tik daudz prieka un sajūsmas savā tuvumā nebiju sen redzējusi. Jo pietiek tik, cik ir. 

Viedokļi