Pērk, jo kauns atteikt

“Tad mēs jums tūlīt vedam to matraci!” tālrunī paziņo patīkama sievietes balss. Kā piekrišana tiek uztverta mana pieklājīgā atrunāšanās. Tikai tad, kad panikā iekliedzos: “Man patiešām nevajag nekādu matraci!”, cilvēks saprot, un pie jauna matrača es netieku. Vismaz šoreiz. Toties esmu apņēmusies nākamreiz neatbildēt uz nepazīstamu abonentu zvaniem. To drīz aizmirstu un pirms pāris dienām atkal saņemu piedāvājumu nopirkt D vitamīnu. Itāļu ražotāja. Visam gadam. Turklāt visai ģimenei!

Šķiet, neesmu vienīgā, kura arvien biežāk saņem telefona zvanus ar piedāvājumiem pāriet pie cita telefona operatora, mainīt interneta vai televīzijas pieslēgumu, iegādāties mājsaimniecības preces un nopirkt  uztura bagātinātājus. Kad jautāju kolēģiem un paziņām, vai kāds ir kaut ko iegādājies pa telefonu, visi kā viens atbild noliedzoši. Un visi atzīst, ka šīs pārdošanas sarunas ir nomācošas, jo mums vēl jāmācās ar šādiem pārdevējiem sarunāties. Negribas būt nepieklājīgam, jo saprotam taču, ka cilvēks dara savu darbu un šajā situācijā nav vainojams. No otras puses — nezinām veidu, kā uzreiz, netērējot savu laiku, pateikt striktu “nē”.

“Pārdošana pa telefonu neapšaubāmi ir viena no perspektīvākajām jomām Lielbritānijā. Mums bija nepieciešami gadi, lai novērtētu šī pārdošanas veida milzīgo potenciālu biznesa pasaulē. Tomēr pārdevēji pa telefonu joprojām netiek kārtīgi apmācīti. Pavirši produktu apraksti un nepilnīgas zināšanas par produktu atstāj sliktu iespaidu uz esošajiem un potenciālajiem klientiem,” savā grāmatā “Pārdošana pa telefonu” raksta šīs jomas eksperte Krisa de Vintere. Mēs esam Latvijā, kur ne tikai pārdošanas speciālistu apmācības jomā līdz pilnībai vēl tāls ceļš ejams. Taču ir skaidrs: cilvēks kļūst aizdomīgs, ja izjūt spiedienu. Nekā citādāk šāda veida pārdošanu nosaukt nevar. Tie, kuri kādu lietu tomēr nopērk, lielākoties to dara ne jau tāpēc, ka viņam tā būtu vajadzīga, vai sarunā tikuši pārliecināti, ka tā ir laba. Drīzāk tāpēc, ka ir pārāk pieklājīgi, lai atteiktu.

Es pat veikalā katru lietu pusstundu pētu un izvēlos. Kāpēc kāds ir iedomājies, ka kaut ko pirkšu pēc desmit minūšu sarunas? Kad to paziņoju pārdevējam, arī tad skanīgā balss tembra īpašnieks neatlaižas: “Aizsūtīšu jums e-pastā informāciju, iepazīstieties un nākamnedēļ jums vēlreiz piezvanīšu, ko esat izlēmusi.” Ak dievs, man laikam noderētu kursi vai kāda grāmata, kā runāt, ja tev kaut ko piedāvā pa telefonu! Kāds puisis, kuram piedāvāja TV operatora pakalpojumus, pamācīja: “Es uzreiz pateicu, ka man vispār nav televizora. Pabrīnījās, bet lika mierā.”

Neērtās situācijas dēļ ne man vienai nepatīk šādi zvani. Reiz painteresējos, kur zvanītāji dabūjuši mana tālruņa numuru? Tas esot iegūts izlozes kārtībā. Vai arī mans vārds uzzināts izlozes kārtībā? Jo reizēm tieku uzrunāta personiski, bet uz šo jautājumu atbildi vēl neesmu noskaidrojusi. ◆

Viedokļi