Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pilnīgi slepeni — komentē Evita Apiņa, laikraksts "Staburags"

Otrdienas numurā pēc ilgāka pārtraukuma beidzot demogrāfijas tabulā atkal būs  atspoguļoti arī Aizkraukles dzimtsarakstu nodaļā reģistrētie mirušie. Par veidu, kādā šie dati ir nonākuši līdz publicēšanai laikrakstā, šoreiz nerunāsim.

Kopš pagājušā gada 25. maija, kad spēkā stājās Vispārīgā datu aizsardzības regula, esam piedzīvojuši daudz ko — sākot no absurda, ka cilvēki, piedaloties publiskos pasākumos sabiedriskās vietās, ļaujot sevi fotografēt pašvaldību izdevumiem, ievietojot fotogrāfijas sociālajos tīklos, principiāli mūs ir uzmeklējuši, lai paziņotu, ka nevēlas, lai fotogrāfijas, kuros viņi ir redzami, tiktu atspoguļotas laikrakstā. Esam saņēmuši tālruņa zvanus tūlīt pēc pasākumiem, kurā neviens no zvanītājiem nav izrādījis pretenzijas, ka tiek fotografēts pasākuma laikā, taču tūlīt pēc tā zvana uz redakciju, lai piekodinātu, ka nav devis atļauju sevi fotografēt. Esam saskārušies ar vecākiem, kuri nevēlas, lai fotogrāfijas no pasākumiem, kurās redzami viņu bērni, tiktu atspoguļotas laikrakstā, tajā pašā laikā šie vecāki bērnudārzu un skolu sarīkojumos filmē un fotografē uz nebēdu, “pieķerot” klāt arī pārējos bērnus, ievieto fotogrāfijas sociālajos tīklos. Kāda bērna vecāki dārziņā raisīja diskusiju par to, vai ģērbtuvē uz skapīša durvīm drīkst rakstīt bērna vārdu. Kā sarunā sacīja Tie­sībsarga biroja
ju­riste — Vispārīgā datu aizsardzības regula ir laba lieta, kamēr to prot lietot veselā saprāta robežās.

Zinām, ka personas dati ir dažāda informācija, kuru apkopojot var identificēt konkrētu personu, un visizplatītākie identifikatori ir mūsu vārds, uzvārds un personas kods, tie var būt arī darbavieta, ieņemamais amats, adrese, e-pasta adrese, interneta protokola (IP) adrese un citi. Domāju, kā mums gada laikā veicies praktiski dzīvē ievērot šo datu aizsardzības regulu un cik patiesībā esam aizsargāti? Pārdomas raisa sadzīviskas situācijas, piemēram, rinda poliklīnikā, kur joprojām, ja vien ir vēlme, var uzzināt reģistratūrā pie lodziņa stāvošās personas vārdu un uzvārdu, deklarēto dzīvesvietu un tālruņa numuru. Iespējams, var secināt arī par cilvēka veselību. Savukārt Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā pie blakus galdiem vienlaikus pieņem divas personas, arī te pilnīgi sveši cilvēki nejauši uzzina iemeslu, kāpēc otrs ir ieradies iestādē, var iegūt viņa tālruņa numuru un e-pasta adresi. Interesanti ar datu aizsardzību ir Latvijas Sarkanā Krusta rīkotajās donoru dienās, kas  Aizkrauklē notiek kultūras nama mazajā zālē — arī tur var ievākt personisku informāciju, daudz ko uzzināt par cilvēka veselību.

Protams, ne vienmēr šo pilnīgi slepeno informāciju izmanto  sliktos nolūkos — paziņa tieši šādā veidā nesen iepazinās. Proti, pēc vizītes poliklīnikā pie ģimenes ārsta vakarā viņai zvanīja kāds svešinieks. Esot pierakstījis viņas tālruņa numuru poliklīnikā un vēlas uzaicināt uz randiņu. Tas tomēr nav sliktākais, kā izmantot Vispārīgās datu aizsardzības regulas praktiskos “robus”.

Viedokļi