Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Rīgas ārste izliekas, ka ir kurla — komentē Ināra Sudare, laikraksts "Staburags"

Ir teiciens — ja tev pēc 50 gadiem nekas nesāp, pārliecinies, vai esi dzīvs. Labi, ja vecuma kaites ir vieglā formā un var izlīdzēties ar apmeklējumu pie ģimenes ārsta, taču bieži vien neiztikt bez galvaspilsētas ārstu vizītes. Ja negrib ilgi gaidīt rindā, nākas apmeklēt ārstu par pilnu maksu. Sekojot teicienam — ja slimniekam pēc sarunas ar ārstu nav kļuvis vieglāk, tas nav ārsts —, daļai dakteru vajadzētu atņemt diplomu. Var jau būt, ka viņš ir gudrs, beidzis trīs augstskolas, bet komunikācijā ar slimnieku viņš ir nulle. Varbūt tāpēc, ka redz — šie ir no laukiem, teic kāda aizkraukliete.

Atceros, savulaik kāds mūsu lasītājs stāstīja, ka pierakstījies pie ārsta Rīgā par pilnu  maksu, jo par valsts naudu varēja pierakstīties pēc pāris mēnešiem. Viņam numuriņš bija pulksten 17, bet, tā kā todien lija, viņš jau pēc pulksten 14 bija uzgaidāmajā telpā. Liels bija viņa izbrīns, ka jau pēc pulksten 15 tablo iedegās viņa kārtas numuriņš. Dakteris uz viņu paskatījies kā uz nāvīgāko ienaidnieku, noņēmis analīzi, apskatījis izaugumu un pateicis, ka jānāk pēc trīs vai četriem gadiem. Kad pacients vaicājis, vai būs analīžu rezultāti, strupi atcirtis — nebūs. Vizīte ilgusi burtiski pāris minūšu. Savukārt Intas kundzei, kurai teju “atsacījusi” roka, ārsts pat to neapskatījis, vien sāpēm ieteicis dzert vairāk pretsāpju tablešu. Elīna nesen apmeklēja kādu izslavētu dakteri, jo, kā vēstīja reklāma, stundas vizīte pie viņa maksā 80 eiro. Ārsts uz pieņemšanu ieradās ar novēlošanos un to arī beidza krietni agrāk. Pacientei gan neradās iespaids, ka viņu ieinteresējusi viņas problēma. Savukārt Guntai katru mēnesi jābrauc pie ārstes uz Rīgu, lai viņa izrakstītu medikamentus, kuri pašai jāšļircē katru dienu. Nu jau pagājis gads, un viņai kļūst arvien sliktāk, moka nespēks, bezmiegs, bet uz darbu jāiet. “Es nezinu, varbūt daktere ir kurla, bet viņa ar mani vispār nerunā. Es prasu, ko nozīmē līkne manos analīžu rezultātos, kādi ir mani analīžu rezultāti, bet viņa neatbild, tikai raksta.”

Dzirdu jau daļu iebilstam, ka ārsti ir pārguruši, pārstrādājušies, bet arī tas lauku cilvēks (protams, arī rīdzinieki) ne jau sava prieka pēc brauc, viņš varbūt cēlies jau četros no rīta, aizņēmies naudu ceļam (no Daugavpils līdz Rīgai un atpakaļ tie ir nepilni 20 eiro) un mokās ar sāpēm. Saprotu, ka vizītei pie Rīgas speciālista var būt dažāds rezultāts, taču cilvēcīga, saprotoša attieksme pret pacientu tomēr būtu jebkura ārsta pamatpostulāts. Lai varētu teikt kā Zenta Mauriņa: “Man liekas, ka labs ārsts nāk tūlīt aiz Dieva… Par Dievu mēs nezinām, vai viņš ir vai arī viņa nav, bet ārsts, kas cilvēku atgriež dzīvei, — vai viņu nevajadzētu dievināt?” 

Viedokļi