Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Sācies jauns klusais emigrācijas vilnis

Brīvdienas ir laiks, kad visa Latvija nododas divām dzīves pamatvērtībām — atpūtai un iepirkšanās priekam. Secību var mainīt, kā arī abas nodarbes var veikt vienlaikus, bet tā vien šķiet, ka drīz nonāksim paradoksālā situācijā — nauda mums būs, veikali arī, bet nebūs, kas tajos strādā. Nesenais gadījums kādā lielveikalā Rīgā vēlreiz tam bija apliecinājums. Pārdošanai izlikto priekšmetu jūklī mēģināju atrast sev interesējošo preci un jautāju pēc tās tuvumā esošajai veikala darbiniecei. “Meklējiet, varbūt atradīsiet! Mums jau nav, kas saliek, nav, kas strādā, neviens negrib nākt,” viņa atbildēja.

Nodarbinātības valsts aģentūras informācija vēsta, ka reģistrētā bezdarba līmenis Rīgā ir 4,1%. Zemgales reģionā, kurā ieskaitīta arī Aizkraukles puse, bezdarba līmenis ir līdzīgs valstī vidējam — 7%. Tālāk no Rīgas darba vietu mazāk, un Latgales reģionā skaitlis ir vairāk nekā divas reizes lielāks — 16%. Tīri matemātiski vajadzētu vien daļu lielveikalu pārcelt uz Latgali, un bezdarba problēma sāktu risināties.

Tomēr realitātē šo divciparu skaitli veido arī ilgstoši bezdarbnieki un cilvēki, kuru motivācijai dzīvot, kaut ko darīt nepieciešama grādīga dzira, nevis labas darba vietas piedāvājums. Tāpēc kā uz pēdējo salmiņu valsts pārvalde vēl cer uz čaklo tautiešu, kuri cilvēka cienīgus dzīves apstākļus atraduši vecajā Eiropā, atgriešanos šaizemē. Kārtējo “ēsmu” viņiem izmetusi Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Par pusmiljonu eiro algos konsultantus, kuri aizbraukušos personīgi uzrunāšot un mēģinās ievadīt atpakaļ Latvijas birokrātijas labirintos. Aptaujātās potenciālās “zivis” par to tikai pasmejas un projektu sauc par kārtējo naudas izšķērdēšanu. Jo patiesībā notiek pretējs process un klusi sācies vēl viens emigrācijas vilnis. Tagad pie ārzemēs dzīvojošajām ģimenēm viņu jaundzimušos dodas auklēt līdz šim mājās palikušie vecvecāki. Nožēlojamo pensiju vietā viņi beidzot var baudīt godam nopelnītās vecumdienas.
Tikmēr nesnauž arī mūsu pusē, un vienīgais reālais solis reemigrācijas virzienā ir pakāpeniska minimālās algas palielināšana. Tomēr joprojām tā ir vien trešdaļa no tā, ko nopelna no Latvijas aizbraukušie. Tāpēc jaunais pārvilināšanas plāns, visticamāk, būs vien atkal jānoraksta uz pieredzi.

Viedokļi