Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Turpinām strādāt

Šajā slejā vēlos turpināt kolēģes Sandras Pumpures iepriekšējā “Staburaga” numurā aizsākto tēmu par datu aizsardzību. Sarunās ar cilvēkiem radies secinājums, ka sagrābstītā informācija par Vispārējās datu aizsardzības regulas nosacījumiem ļaužu prātos radījusi pamatīgu jucekli un viņiem vairs nav skaidrs, ko drīkst un ko nedrīkst. Tāpēc ik pa brīdim saņemam satrauktu lasītāju jautājumus par to, vai turpmāk varēs avīzē apsveikt jubilārus, vai publicēs līdzjūtības un kāpēc pēdējos mēnešos demogrāfijas tabulā netiek publicētas ziņas no visiem mūsu reģiona novadiem.

Gribu paskaidrot, ka jaunā regula neatceļ visus līdz šim spēkā esošos likumus un mēs turpināsim strādāt ierastajā ritmā. Tā neliedz vākt un apstrādāt ziņas, ja tas tiek darīts žurnālistikas vajadzībām ar mērķi publicēt informāciju, kas ir sabiedrības interesēs. Intervēsim cilvēkus, apkoposim viedokļus un fotografēsim pasākumus, ievērojot žurnālista darbu reglamentējošos likumus un respektējot privātpersonu tiesības. Taču publiskos pasākumos katram tā dalībniekam atļauja fotografēt mums nav jāprasa, ar ko jau paspējām saskarties kādos nupat notikušos svētkos. Informēt pasākuma dalībniekus par to, ka tas var tikt fotografēts un filmēts un attēli var tikt izmantoti publicēšanai, ir tā rīkotāju atbildība.

Turpināsim pieņemt arī apsveikumus jubilāriem, taču tā iesniedzējam jāizvērtē, vai cilvēkam, kuru vēlas apsveikt, nebūs pretenziju. Arī līdzjūtības turpināsim pieņemt, jo Datu valsts inspekcijas pārstāvji gan laikrakstam “Staburags” rakstiskā atbildē, gan arī daudzajos semināros vairākkārt apliecinājuši, ka personu datu aizsardzība neattiecas uz mirušām personām.

Grūtāk klājas ar novados reģistrēto mirušo personu datu iegūšanu. Dzimtsarakstu nodaļās, kurās nu pēkšņi atsakās sniegt datus par mirušajiem, piekrīt, ka uz aizsaulē aizgājušajiem datu aizsardzības nosacījumi neattiecas, taču atrunājas ar ētiskiem apsvērumiem, morālām ciešanām, ko var radīt aizgājēja vārda un uzvārda publicēšana. Vēl kāds atsaucas uz Datu valsts inspekcijas rekomendācijām par personas datu definīciju, kur nosaukts piemērs — ja no informācijas par mirušu personu var secināt, ka tā slimojusi ar slimību, ko, iespējams, var pārmantot tās tuvinieki, tad šāda informācija, kas var attiekties arī uz dzīviem cilvēkiem, var būt aizsargājami personu dati. Taču ne regulā, ne jaunajā likumprojektā šis piemērs nav ietverts nevienā no punktiem, un nav skaidrs, kā no aizgājēja vārda, uzvārda un dzimšanas gada publicēšanas var ko tādu secināt.

Gribu piebilst, ka šī demogrāfijas tabula nav tikai mūsu lasītāju ziņkāres apmierināšana, kā varbūt domā dažā iestādē. Tā ir būtiska, piemēram, arī tiesu izpildītājiem, kuriem šie dati palīdzēja sakārtot viņu pārziņā esošās lietas. Katrā ziņā šis jautājums mums vēl risināms.

Viedokļi