Vai mēs pamanītu?

Prātam neaptverami! Tieši tā jāsaka par šausminošo notikumu Dobelē, kur dzīvoklī atrasti miruši laulātie un viņu mazā meitiņa. Policija, kura ieradās, jo sievietes māte ziņojusi, ka vairākas dienas nevar sazvanīt meitu, konstatējusi, ka dzīvoklim bijis atvērts logs un telpās dzirdami bērnu kliedzieni. Miteklī atklājās šausminoša aina — miruši atrasti vīrietis un sieviete, kā arī zem gultas atrasts miris deviņus mēnešus vecs bērns. Pēc policijas aplēsēm, vecāki pirms aptuveni nedēļas miruši no narkotiku pārdozēšanas, bet mazulīte nomirusi badā... Tāpat dzīvoklī bija badā novārguši trīs, četrus un piecus gadus veci bērni.

Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis saistībā ar šo gadījumu pauda sašutumu par līdzcilvēku attieksmi. Vairākas dienas bērni dzīvoklī raudāja, turklāt bija vaļā logs, taču neviens policijai neziņoja. Zinātāji stāsta, ka nelielajā divstāvu ēkā Dobelē, kurā ir deviņi dzīvokļi, no kuriem tikai daži apdzīvoti, uzdzīve esot ikdiena, un neesot nekāds pārsteigums, ka neviens nepievērsa uzmanību bērnu raudām. Savukārt interneta komentāros kāda sieviete apgalvo, ka savulaik dzīvojusi šajā mājā un trok­sni neesot iespējams nedzirdēt, jo visi gar dzīvokļa durvīm ejot uz kopējo tualeti pēc ūdens, turklāt dzīvokļa logi esot pagalma pusē, un arī tiem garām iet cilvēki.

Vai tiešām cilvēki kļuvuši kurli un akli pret citu bēdām? Vai neviens nedzirdēja vairākas dienas raudam bērnus? Ir daudz jautājumu par šo situāciju, bet tiem vairs nav nozīmes. Ir paiets garām trīs cilvēku nāvei... Labi, ka vismaz pārējos bērnus izdevās glābt.

Man kārtējo reizi absurds šķiet attiecīgo iestāžu paziņojums: ģimene nav bijusi sociālā dienesta un bāriņtiesas redzeslokā. Vēl vairāk — pašvaldības dienestiem tas esot pārsteigums, jo nekas iepriekš neesot liecinājis, ka ģimenē būtu problēmas. 23 gadus vecai sievietei ir četri bērni, viņiem nav, kur dzīvot, un nav uzturlīdzekļu. Un viņi nav sociālā dienesta redzeslokā? Kaut kas te “nelīmējas” kopā!
Šis nav vienīgais gadījums, kad pēc traģēdijas dažādi dienesti taisnojas: bet tā bija laba ģimene. Tā bija arī tepat Iršos. Vai tiešām sociālais dienests uzskata, ka jāpalīdz tikai tiem, kas rindā stāv pie kabineta durvīm? Varbūt tam, kuram kauns palīdzību lūgt, tā sāpe ir simtreiz lielāka? Man šķiet, Latvijā beidzot laiks pievērsties jautājumam par sociālo dienestu nozīmi un pienākumiem. Par iespēju un vēlmi apzināt un turēt redzeslokā ģimenes, kurās ir problēmas. Varbūt šajā dienestā darbā vajadzētu pieņemt tos cilvēkus, kuriem patiešām rūp citu bēdas un sāp sirds par otra nelaimi? Laikam jau tas ir neiespējami. Tajā pašā laikā valsts tērē naudu dažādos izpētes projektos, aptaujās, bet kuram bērniņam no tā reāli paliek vieglāk? Un skumji, ka piesedzam viens otra neizdarības un melojam, acīs skatoties...

Protams, šis gadījums atkal liek katram pašam sev pavaicāt — vai esam vērīgi pret to, kas mums notiek blakus? Vai redzam citus cilvēkus mums apkārt? Vai mēs apstātos?

Viedokļi