Vai neēst vakariņas, lai ieriebtu saimniekam?

“Kādu simtgadi jūs tur vēl gatavojaties svinēt?” nesen izlasīju kādas aizkrauklietes, kura dzīvo un strādā Anglijā, sociālajos tīklos pausto sašutumu. Jā, par ko gan priecāties laikā, kad daļa Latvijas iedzīvotāju dzīvo piespiedu emigrācijā svešās zemēs, jo savā valstī izdzīvot nevar. Kad valstī valda saspringta gaisotne, un cilvēki tik ļoti ienīst valdību. Pēc šiem vārdiem aizdomājos — vai arī šeit, Latvijā, valda tikpat liels pesimisms un nicinājums? Pret valdību, pret valsti, pret sazin ko vēl, kas vainojams visās mūsu nelaimēs.   23. augustā Jaunā Konservatīvā partija jau otro reizi šovasar organizēja tautas sapulci Rātslaukumā. Pasākums tika rīkots saistībā ar problēmām tā dēvētās “Oligarhu lietas” parlamentārajā izmeklēšanā un iecerēts kā protests, lai prasītu “atdot varu tautai, kā to skaidri un gaiši nosaka Satversme”. Politiķu un kultūras darbinieku teiktajās uzrunās galvenokārt tika pausts nosodījums tā dēvētajiem oligarhiem un pastāvošās varas nespējai ieviest kārtību valstī. Daudz kritikas bija veltīts arī Valsts prezidentam Raimondam Vējonim.  Pāris simti — tas nav daudz ne uz Rīgas, kur nu vēl visas Latvijas iedzīvotāju fona. Iepriekš redzēju vairākus aicinājumus cilvēkiem būt tur, piedalīties tautas sapulcē. Aizgāja pārsvarā vecākā gadagājuma cilvēki, jauniešu bija maz. Vai cilvēkiem būtu kļuvis vienalga, kas notiek valstī? Nedomāju vis. Drīzāk tā ir neticība, ka spēj kaut ko mainīt, un vēl mazāk — šādā veidā.  Nesen uz ielas uzrunājot cilvēkus aptaujai, satiku kādu lauksaimnieku no Kokneses, kurš teica: “Kā man šis viss ir apnicis! Būtu jaunāks, nedomājot brauktu prom!” Diemžēl aizvien mūsu cilvēki nopietni organizējas, lai no šīs valsts aizbēgtu. Lielā mērā valdības liekulīgās rīcības dēļ. Tajā pašā laikā valdība nekautrējas paziņot, ka tik labi nekad neesam dzīvojuši. Tikai nepaskaidro — kurš tad Latvijā dzīvo labi? 

Atzīšos, arī es savulaik esmu vairākkārt domājusi par to, cik gan liekulīga uz šī  realitātes fona ir pompozā gatavošanās valsts simtgades svinībām, līdzekļu nežēlošana šādām un tādām rīcības komitejām un tamlīdzīgām lietām. Līdz izlasīju Māras Zālītes domas: “Mūsu zeme ir sapņu zeme daudziem. Miljonu miljoni katru gadu aiziet kaut kur skurstenī, un mēs gaužamies, ka savai mīļajai Latvijai nesvinēsim jubileju, bet sēdēsim un ņurdēsim kā nabadziņi, sērdienīši? Neēdīsim vakariņas, lai ieriebtu saimniekam? Nē, būsim tomēr lepni, ka esam valsti atjaunojuši, izdzīvojuši padomju gadus, represijas un lēģerus.” Tāpēc, līdzīgi kā dzejniece, novēlu saviem tautiešiem saglabāt garaspēku, nesalūzt. Arī šajos ne tik vieglajos laikos. Un tomēr svinēt.

Viedokļi