Vieglāk mīlēt zemi, nevis valsti

Otrā nāve ir aizmirstī­ba — teicis franču rakstnieks Buflērs. Tāpēc ir svarīgi atcerēties, zināt, pieminēt. Un tikpat svarīgi ir raudzīties nākotnē, jo, skatoties pagātnē, virzība uz priekšu ir grūta, gandrīz neiespējama. Ik gadu 18. novembri mēs pieminam, atceroties 1918. gadu. Retais nebūs redzējis Viļa Rīdzenieka fotogrāfiju, kas uzņemta 1918. gada 18. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī. Melnbaltais foto, kurā redzami 38 Latvijas Tautas padomes locekļi, ir vienīgā vizuālā liecība notikušajai Latvijas neatkarības proklamēšanai. Pēc šī notikuma piedzīvojām un zaudējām daudz — gan karā, gan izsūtījumos, gan bēgļu gaitās devušos, kurus Latvija tā arī nekad nespēja atgūt. Lai gan daudzi emigrācijā devušies, laikam ritot, asimilējās, daļa, iekšējas nepieciešamības vadīti, izveidoja latviskuma saliņas, kur dzirdēt dzimto valodu, pulcēties, kopt tradīcijas, ko nodot nākamajai paaudzei.

Pagājušajā nedēļā iepazinos ar kādu interesantu cilvēku — Anitu Sīli, kura reiz aktīvi darbojās latviešu mītnē Anglijā “Straumēnos”, ko savulaik izveidoja emigrējušo latviešu apvienība “Daugavas Vanagi” (DV). Anita ir šveiciete, viņas dzimtā valoda ir franču, taču laulība ar latvieti Ādolfu Sīli viņas dzīvi mainīja. Lai varētu izdzīvot latviešu vidū, Anita apguva valodu, izzināja latviešu tautas vēsturi, daudzus gadus viņa bija apvienības “Daugavas Vanadzes” vadītāja, lasīja referātus par Latviju un latviešiem. Lai cik daudz darba un mīlestības ieguldījusi “Straumēnos”, to ļaudīs, Anita atzīst, ka starp latviešiem joprojām nejūtas kā savējā. “Jūs esat ļoti izolēti, atturīgi, bet, zinot latviešu tautas vēsturi, to var saprast.” Anita jau sasniegusi cienījamu vecumu un no kādreiz aktīvās darbības atteikusies, taču joprojām dzied “Straumēnu” jauktajā korī. Šveiciete, kura lielu daļu sava mūža veltījusi latvisko tradīciju kopšanā un iedzīvināšanā, zina Latvijas vēsturi labāk par dažu latvieti. Arī šo sestdien, kad DV apvienība “Straumēnos” atzīmēs Latvijas valsts dzimšanas dienu, svinīgajā pasākumā korī starp dziedātājiem būs arī Anita.

Dzīvojot Latvijā, dažreiz ir grūti just labvēlību, kur nu vēl patriotismu pret valsti. Droši vien daudziem nav sveša sajūta, ka mīlēt šo zemi ir daudz vieglāk, nekā mīlēt valsti. Uzzinot par kārtējo korupcijas gadījumu, ieraugot rakstu, ka atkal kādam smagi slimam cilvēkam, kurš te dzimis, audzis, strādājis, brīdī, kad nepieciešama palīdzība, valsts pasaka — nē, nepalīdzēsim. Un tad notiek tas, kā dēļ es tomēr mīlu šo zemi un cilvēkus — dažās dienās mēs spējam savākt desmitiem tūkstošu, lai svešam cilvēkam palīdzētu nelaimē. Ceru, ka nākamajās paaudzēs atbalsosies un īstenosies eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas viņas visslavenākajā uzrunā teiktie vārdi: mēs esam stipri, mēs esam diženi, mēs esam vareni!

Viedokļi