Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vieglāk nedomāt — komentē Imants Kaziļuns, laikraksts "Staburags"

Šķiet, Lieldienas ir svētki, kas cilvēku prātos ir totāli nošķirti no to patiesās būtības. Ziemassvētkos bez dāvanu gādāšanas ārprāta bieži atceras par došanos uz dievkalpojumu baznīcā. Tas ir sentimentāli, silti un iederas tumšajā, drūmajā gada izskaņā. Teju vai visi zina, ka Ziemassvētki ir Jēzus dzimšanas diena. No astronomiskā skatpunkta — ziemas saulgrieži. Arī Lieldienas ir saulgriežu laiks, kad svinam pavasara atnākšanu. Kristiešu Lieldienas ir, tā teikt, pieliktas pagāniskajiem pavasara svētkiem. Tomēr nekur neredzēsim tiražējam Jēzus nāves faktu. Var teikt, tā ir kristīgās baznīcas vaina, ka pieļāvusi šādu nošķiršanos, komercijas — olu un zaķu — uzvaras gājienu pār to, kas raisa nepatīkamas izjūtas, liek ieskatīties sevī, analizēt, vērtēt attieksmi pret sevi un citiem.

Kristus nodošana, atteikšanās no viņa un sodīšana, pienaglojot krustā, — vieni to sauc par izdomātu pasaku, citi par manipulēšanu ar cilvēka prātu. Tomēr, ja uz šo faktu skatāmies filozofiski, simbolos, tad šis ir brīdis, Klusā nedēļa, kad katram izvērtēt savu rīcību, tajā skaitā nodevību, divkosību un nožēlot to.

Protams, vieglāk izvēlēties domāt par olām un zaķiem, aizmirstot vairāk nekā tūkstoš gadu pastāvošo garīgo nozīmi. Demokrātiskā valstī katrs izvēlas savus elkus, tāpēc šeit teikto var uzskatīt tikai par vienas cilvēku grupas viedokli un citiem tam nav jāpiekrīt. Tā kā no 7,5 miljardiem pasaules iedzīvotāju trešā daļa ir kristieši, pieļauju, ka lielākais skaits lasītāju ir piederīgi šai ticībai. Kādēļ sevis meklēšana, kristīgās vēsts apzināšanās šajos svētkos svarīgāka par olu krāsošanu? Fakts, publicēts pewresearch.org, vēsta interesantu, tajā pašā laikā satraucošu tendenci — kristieši Eiropā izmirst. Tie ir 2015. gada dati, bet, visticamāk, pretējs process nav sācies. Kristieši nevis pāriet citā ticībā vai kļūst par ateistiem, bet viņu mirstība ir lielāka par dzimstību — no 2010. līdz 2015. gadam mīnus 5,6 miljoni. Turpretī musulmaņu kļūst vairāk, un šajā pašā laika sprīdī Eiropā viņu skaits pieaudzis par 2,3 miljoniem. Lai kā daudzi noliegtu reliģiju, kristīgās vērtības, mums šeit, Eiropā, dzīvojošajiem, vairāk vai mazāk ir pieņemamas pretī svešajam un sliktu slavu ieguvušajam islāmam. Tāpēc Klusajā nedēļā visskaļāko notikumu, kas pāršalca pasauli — deg Notre-Dame de Paris jeb Parīzes Dievmātes katedrāle —, var uztvert arī kā simbolisku vēsti: kristīgo vērtību kapitulēšanu svešu reliģiju vai visatļautības neprāta priekšā. Katedrāles celtniecība sākās tikai simt gadu pēc kristietības ienākšanas pasaulē — 1163. gadā. Ēka ir kā šī laikmeta simbols, daudzu mākslas darbu iedvesmotāja, ne tikai arhitektoniska vērtība, bet kā pukstoša sirds ne vien Parīzes, bet visas Eiropas krūtīs. Tāpēc, neraugoties uz to, ka uguns gandrīz iznīcināta, par Francijas valdības un pasaules iedzīvotāju ziedojumiem tai ir cerība tikt atjaunotai. Gribas cerēt, ka šis notikums vienos kristiešus kā ģimeni un stiprinās viņu ticību saviem spēkiem.

Viedokļi/Komentāri