Vieniem cerības, citiem iespējas

Lai arī šķita, ka tas process ir nebeidzams, tomēr oligarhu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisija beidzot apstiprināja savu galaziņojumu. Tas viss gan neiztika bez strīdiem un pārmetumiem. Līdz pat pēdējam brīdim bija mēģinājums arī gāzt Ingunu Sudrabu no komisijas vadītājas amata, bet darbs ir pabeigts, un sabiedrību interesē, kāds tad ir šīs izmeklēšanas “sausais atlikums”.

Izmeklēšanas komisija secinājusi, ka tā dēvētajās “oligarhu sarunās” var saskatīt valsts sagrābšanas pazīmes, jo atsevišķos jautājumos ir apspriestas darbības, kas var liecināt par valsts varas kā instrumenta izmantošanu personiskā ekonomiskā labuma gūšanai. Tāpēc  komisija aicina Ģenerālprokuratūru izveidot tiesībsargājošo iestāžu pārstāvju komisiju un veikt pārbaudi par kriminālprocesa sākšanas pamatojumu un pirmstiesas izmeklēšanas gaitu, izdarot secinājumus par attiecīgo amatpersonu rīcību un iespējamo atbildību. Vērtējama arī to personu atbildība, kurām bija uzticēta valsts noslēpuma glabāšana un turēšana, bet viņi to nav pratuši. Vēl komisija aicina izvērtēt vairāku likumu grozījumu nepieciešamību, tostarp, lai padarītu efektīvāku kriminālatbildību par apzināti nepatiesu liecību sniegšanu un uzlabotu operatīvās darbības procesus.

It kā kaut kas atklāts un secināts, bet nekas konkrēts. Arī no pieejamajiem priekšlikumiem nākas secināt, ka maz iecerēts darīt, lai nākotnē patiesi mazinātu  pelēko zonu politikā. Turklāt Latvijas likumdošanā nav arī jēdziena “valsts sagrābšana”. Zinot to, cik gausi un gramatiski smagi top dažādi formulējumi, paredzu, ka diskusijas par šo jēdzienu būs ilgas. Kā vispār nosaukt to, ka atsevišķa cilvēku grupa valsts vērtības dala, kā pašiem izdevīgi un tīk? Vēl neizprotamāk ir, kāpēc gadiem ilgi šāda darbošanās iespējama? Atbilde ir daudziem zināma — nav viegli mainīt to, kas daudziem ir izdevīgi, jo no tā atkarīgs pašu labums.

Interesanti, ka komisija savam ziņojumam punktu pielikusi tik zīmīgā laikā, kad pieminam 1991. gada barikādes. Mēs katrs redzam, kā izvērtās šis laiks, kuru sagaidījām ar lielām cerībām par lielām iespējām. Diemžēl lielākā daļa tautas palika tikai ar cerībām, bet neliela saujiņa ar iespējām ņemt un pēc iespējas vairāk. Nesen bija iespēja izlasīt  grāmatu “Ekonomiskā krīze Latvijā: veiksmes stāsta pēcgarša”, kas izdota komunikācijas zinību profesora Sergeja Kruka redakcijā. Detalizēti un skarbi par to, kā neatkarības laikā veidojusies Latvijas ekonomika un piedzīvotā krīze. Nav jābūt ekspertam, lai saprastu, kas bija tās veidotāji un labuma guvēji, bet daudzi no viņiem turpina darboties joprojām. Iespējams, jānotiek kādai paaudžu maiņai, kuras apziņā nav iekodēts izmantot valsti tikai sava labuma gūšanai.

Viedokļi