Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vieta, kur bērni grib atgriezties — komentē Agita Grīnvalde-Iruka, laikraksts "Staburags"

Sociālajā vietnē facebook.com pie kādas fotogalerijas no Muzeju nakts pasākuma aizsākās diskusija par jaunajiem vecākiem, kuriem muzeja apmeklējums bija iespēja stāstīt saviem bērniem, kā uzvesties publiskos pasākumos, muzejos un ka eksponātus muzejā ar rokām aiztikt nedrīkst. Līdzīgas domas pārņēma arī mani. Sestdienas vakarā apmeklēju trīs muzejus, kur visos bija daudz ģimeņu ar bērniem.
Arī es divus muzejus apmeklēju kopā ar savām atvasēm un abos saņēmu aizrādījumu par to, ka meita gribēja uzkāpt uz motocikla un pamēģināt darboties ar sviesta ķērni. Priekrītu, vecāku, tajā skaitā mans, pienākums ir stāstīt un skaidrot bērniem, kā jāuzvedas publiskos pasākumos — koncertos, teātra izrādēs, apmeklējot muzeju tā, lai netraucētu pārējiem baudīt priekšnesumu vai nesabojātu kādu eksponātu.
Taču man gribētos, lai šādas nostājas dēļ muzejs nekļūst par vietu, kur bērni nevēlas atgriezties, jo viņu skatījumā vietā, kur neko nedrīkst patausīt un izmēģināt, tikai stāvēt un skatīties, nav interesanti.
Te varu salīdzināt divus pagājušajā gadā apmeklētus muzejus — Jūras muzeju Klaipēdā, Lietuvā, un koka rotaļlietu muzeju Sabilē, Latvijā. Atjaunotajā Jūras muzeja ekspozīcijā darīts viss, lai tā apmeklētāji tur uzkavētos pēc iespējas ilgāk — ikvienam ir iespēja stūrēt kuģi, izjust to, kā tas šūpojas vētras laikā, dažu sekunžu laikā uzvilkt glābšanas vesti un vērot lielākās kuģu katastrofas. Bērni mirdzošām acīm stāv garā rindā, lai to visu izmēģinātu. Turpretī koka rotaļlietu muzejā, kas, liekas, būtu vispiemērotākais bērniem, mantu plauktus no apmeklētājiem šķir augsta barjera. 
Tāpat arī šogad Muzeju naktī lielākā rinda bija tur, kur bija šīs digitālās ekspozīcijas un lietas, ko var aptaustīt, paturēt rokās, pielikt pie auss un paklausīties. Protams, muzeja eksponāti ir vēsturiskas vērtības, kuras jāsaudzē, un pēc simtā aktīvā apmeklētāja no tām nekas nebūs palicis pāri. Taču, ja muzeja krājumā ir vairākas sviesta ķērnes, varbūt vienu drīkst iemēģināt vai vismaz izgatavot kopiju apmeklētāju lietošanai. Padomju laika muzejā Aizkraukles pagastā bērniem visvairāk patika telefoni un skaitļojamās mašīnas, kuras bija noliktas uz atsevišķa galda  izmēģināšanai, kā tie darbojas. Arī Pļaviņu HES atjaunotajā ekspozīcijā apmeklētāji visilgāk uzkavējās tur, kur varēja aktīvi darboties. 21. gadsimtā tā ir muzeju ikdiena, daudzi to jau sen sapratuši, un ceru, ka mūsdienās tādu kļūs arvien vairāk. 

Viedokļi/Komentāri