Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Uzvelkot tautastērpu, pārņem vārdos neaprakstāma izjūta

Kā zemi pirms ziemas klāj rudens lapu sega, tā sieviešu plecus silda lakati. Cik tie ir daudzveidīgi un praktiski, apliecināja lielo vilnas lakatu aušanas projekts, kas aizvadīts Skrīveros, bet nesen noslēdzās ar dalībnieču darinājumu parādi Vīgantes parkā. Viņu vidū bija arī koknesiete Anna Dzalbe, ar kuru saruna iesākās par aušanu, bet aizvijās tālāk viņas dzīvē. Gluži kā lakatā — pa diedziņam vien. 

Satiek savas meistares

— Aušana nav izplatītākais un vienkāršākais rokdarbs. Kā piesaistīja tieši tā? 

— Šī aizraušanās man iesākās jau pirms dažiem gadiem projektā “Satiec savu meistaru”, kad ar meitu sākām brīvdienās braukt uz Lielvārdi mācīties aust jostas. Tās tapa gan sev, gan vēlāk savām Kokneses folkloras kopas meitenēm. Tad atvedu no Latgales vecas trizuļu stelles, kurām vajadzēja vairākas nedēļas, lai saliktu kopā, bet nu jau varēju aust ko lielāku. Uz tām noaustos lakatus gan bija grūti sašūt kopā, un ar Baibu (lakatu aušanas projekta vadītāja Baiba Vaivare — aut.) izdomājām, kāpēc no tiem nesašūt vesti. Sākās noausto audumu gabalu mazgāšana, karsēšana, filcēšana, sasniedzot vēlamo, un tiku pie vestes, turklāt ļoti siltas. Tad jau Skrīveros piesēdos vispirms pie mazajām un tad lielajām stellēm, kur tapa nākamie lakati. Nu jau ir doma par vēl vienu uz lielākajām stellēm. Man šķiet, ka aušanā grūtākais ir ievilkt diegus velkos un sakārtot šķietā, bet pārējais vairs nav tik sarežģīti. Protams, jāseko līdzi rakstam, lai katrs diedziņš būtu savā vietā, bet pa kļūdai jau gadās. Tā ir kā lieliska atpūta brīvajiem brīžiem, jo Baibas Vaivares vadītajā lietišķās mākslas studijā “Putnukalns” Skrīveros kopā ne tikai aužam, bet darinām arī citus rokdarbus. Domāju, ka zemapziņā šī vēlme un prasme mums ir daudziem. Acīmredzot arī man tā bijusi, lai arī jaunībā tas viss nesaistīja, vienīgi kaut ko šuvu. Kaut kas “pielipis” no mammas, kura arī bija liela rokdarbniece.

— Kādi raksti vairāk saista? 

— Latviešu tradicionālie, jo tie ir vistuvākie un veidojas dabiski, lai gan nāku no poļu ģimenes. Interesanti, ka tas poliskais man izpaužas krāsās, kad tās lieku kopā kārtējā darbā. Lielvārdē jostu aušanas nodarbībā vadītāja Sanita Kozuliņa teica, ka tās man nav latviskas. Citādi ikdienā to tā neizjūtu. Jau vairākus gadus darbojos folkloras kopā “Urgas” Koknesē, un, uzvelkot latviešu tautastērpu, pārņem tāda vārdos neaprakstāma izjūta, it kā būtu cits cilvēks. Jūtos ar to saderīga. Vienmēr esmu uzsvērusi, ka tautastērpu jāprot nēsāt. Ja to neprot, nevajag vilkt, jo tad tas zaudē savu skaistumu. 

— Tautastērps arī pašas darināts? 

— Jā, bet audumu nopirku gatavu. Tas gan vairāk atbilst Lielvārdes tautastērpam un nedaudz atšķiras no īstā Kokneses, kura audumu papildina dzeltens diedziņš. Ir arī pašas šūtie zābaciņi pie senā tērpa, kas tapa “3x3” nometnē, kur ar bērniem braucām. Tur arī allaž uzsvērtas un koptas latviskās tradīcijas, kas bija diezgan lielā aizmirstībā, priecājos, ka arī manai ģimenei tas viss ir svarīgi. Abas ar meitu meklējam grāmatas par senajiem tautastērpiem un latvju rakstiem, kas noder jauniem darbiem. Ir tāda laba sajūta, ka vari pats kaut ko radīt sev un dāvināt citiem svētkos. 

Augstākā matemātika

— Kuras zīmes pašai tuvas? 

— Kad aužu, daudz izmantoju dzīvības zīmi. Kāpēc tā daru, nevaru pateikt, laikam izjūta pasaka priekšā, kas svarīgs. Dažkārt pirms kāda darba nedēļām sēžu, kamēr izveidoju zīmējuma rakstu, lai tas pieguļ iecerētajai lietai, un tas viss man patīk! Tā kā ikdienā strādāju ar grāmatvedības “papīriem”, rokdarbi ir lieliska relaksācija. Ja vēl satiec tādus domubiedrus kā Skrīveros, rodas vēl lielāka aizrautība. Visas tur ir lielas rokdarbnieces, no kurām var smelties tik daudz ideju. Turklāt Baiba prot ievirzīt darbā, palīdzēt salikt krāsas un ieteikt labākās variācijas. Kopā rēķinām, cik liels būs audums, cik diegu vajadzēs. Tā ir kā augstākā matemātika! Ir ļoti svarīgi, ja tāds cilvēks ir blakus. Tāpat kā audēja Edīte Kuzmane Lielvārdē, pie kuras man tika ierādīti pirmie lupatu deķi, arī vēlāk daudz palīdzēja. Tie, kuri iesāk šo darbošanos, grib arī turpināt, iesaku pamēģināt ikvienam. 

— Koknesē šādu domubiedru nav?

— Kad sāku aust, nevienu nezināju, bet tagad ir pa kādam. Tomēr daudz nav, jo aušanai vajag stelles, un tās mājās aizņem lielu vietu. Tā ir viena istaba. Labi, ja stelles ir mājās, jo tad jebkurā brīvā dienā vari pieiet paaust, kad kaut kur jādodas aust, tas ir uz visu vai pusi dienas. Tagad visa darbošanās ierobežota, bet jācenšas darīt iespēju robežās. Ja kādu laiku nedarīsi, prasmes aizmirsīsies. Lakatus darināt var arī vienkāršāk — ar kartona pamatni, bet man ir izgatavots arī speciāls koka rāmis. To katrs mājās var paveikt, un nevajag pat stelles. Lakati iznāk skaisti, mīksti, un manas mazmeitas tos ir iecienījušas. 

— Vai arī ikdienā noder pašu darinātais?

— Lakati mums ir ļoti iecienīti. Īpaši, kad vakaros dodamies uz koncertiem vai kādu pasākumu. Lakats jau arī senāk bijis plaši izmantots gan lai apsegtos, gan pie tērpa. Pasākumā Vīgantes parkā biju priecīga par to virs apģērba, jo tas lieliski pasargāja rudens vējā. Tur piedalījās pat viens vīrietis, kurš arī staigāja, ietinies lakatā, un kā vēlāk atzina — bija labi un silti. Ikdienā noder arī lielās adītās segas, un, kad meita gaidīja bērniņu, noadīju sedziņu mazulītim. Viņam ļoti patika tajā ievīstīties!

— Darbojoties folklorā, nešķiet, ka tas viss cilvēkus saista arvien mazāk un latviskais zūd citu valstu tradīciju iespaidā?

— Ir tomēr daudzi, kuriem tuvas latviskās tradīcijas, un viņi tās ievēro, bet tie gan lielākoties ir vieni un tie paši cilvēki. Var jau teikt, ka jauniešus tas viss it kā saista mazāk, bet tautasdejas taču viņi dejo, un arī tās ir mūsu tradīcijas, tā ka tik slikti nav. Ir jau mums pa kādiem aizgūtiem svētkiem, bet pamatā viss pašu. Svētki ir vajadzīgi, un tos vajag vairāk nekā atceres pasākumu. Jādomā vairāk par labo. 

Liela ģimene

— Esat koknesiete? 

— Jā, dzimusi un augusi Koknesē. Bijām deviņu bērnu ģimene, un, kā jau daudziem tolaik, sadzīves apstākļi ļoti pieticīgi. Mājā mums bija viena istaba un virtuve, bet tas nebija iemesls, lai pie mums, bērniem, vai vecākiem neviesotos draugi. Visiem atradās vieta, un vecāki mācēja dot citiem. Šo īpašību tagad redzu savā meitā, kura gatava palīdzēt kaut visai pasaulei. Augot tik lielā saimē, vajadzēja daudz strādāt, arī rokdarbus, un atceros, ka bērnībā darinājām sedziņas rāmjos. Tagad abas ar vecāko māsu nevaram atcerēties, kā to vajadzēja darīt. Māsa arī ir liela adītāja, abas esam lielas lasītājas, tāpat kā mamma. Visi bērni ieguva izglītību un atrada savu ceļu dzīvē, bet tagad no lielās ģimenes esam palikuši maz. Nebijām turīgi, bet mūsu bagātība bija attiecības, draudzīgums un izpalīdzīgums. Arī līdz šim laukos cilvēki ir atvērtāki nekā pilsētās, un to ik dienu redzu, strādājot Rīgā. Savulaik padzīvoju galvaspilsētā, bet Koknese tomēr šķita svarīgāka. Tā tas ir arī meitas ģimenei, ar kuru dzīvojam blakus mājā vienā saimniecībā. Te vari būt dabā, iet staigāt pie Daugavas vai pa parku. Dēls arī šobrīd dzīvo pie manis, tāpēc vienmēr visiem uzsveru, ka man ir liela ģimene. 

— Kāpēc profesijas izvēle savulaik bija par labu ekonomikai?

— Matemātika man vienmēr patikusi, un tā bija vienīgā stunda skolā, kurā nenāca miegs. Krievu valoda arī padevās, bet latviešu valodā klājās grūti, jo mājās līdz pirmajai klasītei pārsvarā vecāki runāja poliski un latviski vairāk tikai tad, kad sākām iet skolā. Tagad gan poļu valoda aizmirsusies, jo vecāku sen kā nav un paši to vairs nelietojam. Tomēr, esot Polijā, kaut ko sarunvalodā var saprast, ja cilvēks runā lēni. 

— Kur strādājāt?

— Pēc vidusskolas vispirms aizgāju strādāt, jo materiālie apstākļi bija grūti, bet tad iestājos neklātienē Latvijas Universitātē, apgūstot grāmatvedības un saimnieciskās darbības analīzi. Pirmo darbu man piedāvāja par grāmatveža palīgu, un tā tas aizgāja. Pēc laika mainīju nodarbošanos, jo šķita, ka negribu vairs grāmatvedību, tomēr ātri vien sapratu, ka man tomēr tā patīk, un atgriezos. Tas ir skrupulozs darbs, bet, kad pierod, ir interesanti. Arī meita apguvusi ekonomiku un ir grāmatvede. Jau vairākus gadus strādāju Rīgā, un tas arī kaut kā sasaistījās ar rokdarbiem. Pirms pandēmijas uz darbu braucu ar vilcienu, un tās stundas ceļā jau nevar nosēdēt tāpat vien — kaut kas jādara, un rokdarbi ir lielisks laika kavēklis. Tā bija kā sava domubiedru pasaule, kur ar laiku cits citu pazīst, jo lielākoties jau brauca vieni un tie paši vienos un tajos pašos vagonos. Katrs darīja kaut ko savu, dalījās ar padomiem un pieredzi. Reiz adīju pulsa sildītājus jeb maučus, un kāda sieviete teica, ka noteikti jāatceras vagons, kurā braucu, jo arī ļoti gribēja iemācīties tos adīt. Tas bija tāds interesants laiks. Pandēmijas ierobežojumi pārsēdināja mani automašīnā.

— Kas vēl ir jūsu vaļasprieku klāstā? 

— Iepriekš vismaz divas reizes gadā devos ceļojumos vai ar ģimeni kuplākā skaitā apbraukājam Latviju. Pēdējā laikā šī kārtība pajuka, bet vēl paspēju apmeklēt Gruziju, ar ģimeni izbraukāju Limbažu apkārtni un esmu par to sajūsmā. Gruzijā biju pirms daudziem gadiem, un tad visspilgtākie iespaidi par to bija nesakārtotība, netīrība, briesmīgie ceļi, suņi un kaķi visapkārt. Šogad arī bija suņi un kaķi, bet varēja redzēt, ka visi potēti, ar čipiem ausīs, bet svarīgākais — labie ceļi. Latvijā tādu nav, lai gan Gruzija joprojām nav tā turīgākā valsts.

— Kas vairāk saista ceļojumos? 

— Daba, kalni, bet ne pilsētas. Ļoti patika arī brauciens uz Rumāniju un tās Transilvānijas reģionu. Daba tur vienkārši ir neaprakstāma! Savulaik, kad strādāju par galveno grāmatvedi uzņēmumā “Virši-A”, reizi gadā organizēju ekskursiju, un daudz kur pabijām. Bērni smejas, ka es nemaz nevaru atļauties nestrādāt, ja katru gadu gribu braukāt apkārt. Saku — kad tad, ja ne tagad, un viņi mani atbalsta. Dabu baudu arī mežā. Kad tuvojas sēņu vai dzērveņu laiks, esmu tur. Tad vēl studija “Putnukalns”, folklora, un tas viss man ir vajadzīgs. 

Vizītkarte. Vārds, uzvārds: Anna Dzalbe.

Dzimšanas gads un vieta: 1956. gads, Koknese.

Dzīvesvieta: Koknese. 

Nodarbošanās: grāmatvede.

Izglītība: augstākā.

Ģimene: šķīrusies, dēls, meita, seši mazbērni un viens mazmazdēls.

Vaļasprieki: folklora, grāmatu lasīšana, ceļojumi, rokdarbi. 


Kultūra