Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Aizsniegt augstākās notis

Esmu redzējis un dzirdējis desmitiem, varbūt pat simtiem viduvēju jauno censoņu, kuri uz skatuves dziedot kaut ko cenšas no sevis “izspiest”. Balss viņiem skan kā apslāpēta, kustības iestudētas, nedabīgas. Liels man bija pārsteigums, kad nesen Rundāles pilī Zemgales reģiona uzņēmēju godināšanas sarīkojumā uz skatuves kāpa Adriana Turlaja. Balss piepildīja pils Balto zāli, un visu skatītāju uzmanība bija pievērsta tikai viņai. Vieni vairs nevarēja nosēdēt mierā, mūzikas ritmā kustējās līdzi, citi, sagaidījuši dziesmas izskaņu, savu paldies teica, skaļi aplaudējot. Spēcīgs, perfekts, atmiņā paliekošs — tāds bija Adrianas priekšnesums. Pasākuma programmā rakstīts, ka Adriana ir no Salas pagasta — tepat netālu. Vēlāk uzzināju, ka viņa mācās Salas vidusskolas 9.b klasē. Adrianas klases audzinātāja ir seciete Ilze Titova. Mūzikas skolas kora klases skolotāja — staburadziete Diāna Austra Vaice.Ar Adrianu tiekos viņas skolā, matemātikas kabinetā. Vēlāk mums pievienojas arī viņas klases audzinātāja Ilze Titova, un to, ko nepasaka vai kautrīgi noklusē viņas audzēkne, sarunā iestarpina skolotāja.Pirmā vieta — liels pārsteigums
— Esi vietējā vai ienācēja Salas pagastā?
— Dzimusi un augusi šeit. Man ir lielais brālis Ričards. Viņš sevi ar mūziku nav saistījis — interesē bizness, uzņēmējdarbība. Mamma Arnita ir bērnudārza audzinātāja Jēkabpilī, tētis Andris strādā celtniecības biznesā.
— Kādas ir pirmās atmiņas saistībā ar dziedāšanu?
— Esmu interesējusies, bet, cik zinu, senčos nav neviena, kas saistīts ar mūziku vai dziedāšanu. Man bija trīs vai četri gadi, vecāku istabā dziedāju dažādas dziesmas. Ietekmējos no televīzijā redzētajiem bērnu koncertiem. Centos iekāpt televizorā, gribēju būt kopā ar viņiem. Bērnudārza laikā dziedāju ansamblītī. Skolas laikā automātiski nonācu korī. 3. klasē iestājos arī mūzikas skolā — ļoti gribējās. Jau pēc pāris gadiem pirmo reizi kā soliste piedalījos konkursā, kas notika Aglonas bazilikā. Uztraukums bija liels, laikam pat rokas trīcēja. Tagad pirms uzstāšanās ir veselīgs uztraukums. Vēlāk piedalījos arī konkursā “Aprīļa pilieni”, kas katru gadu notiek Bauskā. Tā bija pirmā reize, kad tā īsti sajutu savu balsi, tā jau bija nostabilizējusies. Konkursā paliku trešā. Dalībnieku bija daudz, ne tikai no Latvijas. Nenožēloju, ka nebiju vislabākā, drīzāk — vai tiešām?
— Ko deva šī piedalīšanās, iekļūšana labāko trijniekā?
— Apziņu, ka nedziedu slikti, bet varu vēl labāk. Pērn pirmo vietu ieguvu starptautiskā izpildītāju konkursā Igaunijā. Konkurence bija laba, ļoti spēcīgas bija dziedātājas no Lietuvas. Tāpēc augstākais novērtējums man bija liels pārsteigums. Konkurss ilga trīs dienas, kad iekļuvu otrajā kārtā, sev teicu — jāsaņemas, jāiztur. Laikam ar savu izvēlēto repertuāru — dziesmām angļu valodā — iepatikos žūrijai.
Meklētu savu ceļu
uz dziesmu
— Ko jūti, kad esi uz skatuves, dziedi?
— Apkārtējo enerģiju. Cilvēkus, kas mani klausās. Ja zinu, ka viņi uz koncertu atnākuši, lai dzirdētu mani, tātad viņiem patīk tas, ko daru. Visvissvarīgākais ir skatītāju paldies pēc koncerta.
— Klausoties tevi, nešaubīgi var teikt, ka izbaudi katru priekšnesumu, uz skatuves neesi tādēļ, lai tikai skaisti nodziedātu.
— Dziesmu izvēle ir svarīga, un pirms katra koncerta tās rūpīgi atlasu. Tam, ko dziedu, jāsaistās ar mani. Ja nespēju to izdarīt, tad neskan no sirds. Līdz šim man nav bijis gadījuma, kad vajadzētu izpildīt dziesmu, kas man nepatīk. Pirms koncertiem repertuāru izvēlos pati vai arī organizatoriem aizsūtu sarak­stu, no kura izvēlēties. Sev piemērotas dziesmas meklēju internetā. Klausos, vērtēju, domāju, vai tās man patīk, vai piemērotas manai balsij. Noteikti katrā no tām ielieku kaut ko no sevis, izdziedu tā, kā es to saprotu un jūtu. Ja nonāktu situācijā, kad jādzied tas, kas īsti nepatīk, nāktos atrast ceļu uz šo dziesmu. Šobrīd nav kāda konkrēta mērķa, piemēram, uzstāties “Arēnā Rīga”. Dzīvoju te un tagad, katru dziesmu nodziedot maksimāli labi, tiecos uz to, lai pēc konkursa nav sajūtas, ka neizdarīju visu iespējamo. Zinu, ko gribu un ko varu sasniegt. Šajā vecumā vēl nevaru nodziedāt tās skaņas, kuras vēlos, tikt līdz augstākajām notīm. Balss vēl nav tik labi attīstīta.
— Dziedāšana mācībām netraucē?
— Šķiet, nē. (Vidējā atzīme šajā mācību gadā ir virs 9 ballēm — aut.) Bioloģija ir viens no tiem mācību priekšmetiem, kas ļoti interesē, kā arī vēsture.
— Papildus mūzikas skolai apmeklē arī nodarbības Rīgā. Pastāsti par tām!
— Jau divus gadus divas reizes mēnesī braucu uz “Slaveno Rīgas Pop&Rock studiju” un divas stundas mācos pie skolotāja Jura Vizbuļa. Tajā mācās arī audzēkņi no vairākām Rīgas vispārizglītojošajām skolām ar mūzikas novirzienu. Iepazīšanās ar Juri manī nostiprināja pārliecību, ka mūzika ir tas, ar ko vēlos nodarboties nopietni. Šo divu gadu laikā jūtu, ka esmu augusi, attīstījusi, nostiprinājusi balsi, tai ir plašāks diapazons. Kad klausos savus pirms diviem gadiem tapušos ierakstus, atšķirība ir izteikta. Gan jau vēl pēc diviem gadiem to pašu teikšu par šībrīža dziedāšanu. Studijas arī palīdzēja saprast, ka tieši popmūzika ir žanrs, kas mani piesaista.
— Vai tas jau neiezīmē tavus nākamos soļus pēc pamatskolas?
— Esmu nolēmusi vidusskolu pabeigt Salā. Par pārējo vēl neesmu īsti izlēmusi. Ir mūzika, bet, kā jau teicu, man patīk arī bioloģija. Viens otru neizslēdz. Vēl priekšā trīs gadi, un viss var mainīties. Man patīk pētīt, izzināt cilvēka ķermeni, dzīvniekus, augus.
Darbs vasarā
kā atpūta
— Vai esi domājusi piedalīties šovā “X faktors”?
— Tajā var piedalīties no 16 gadiem, man vēl tikai 15. Vēl gads, ko domāt, bet nesaku nē. Domāju un strādāju pie balss. Gribu, lai manī ir lielāka pārliecība par sevi un to, ko daru.
— Nebaida kritiķi sociālajos tīklos, kas mēdz būt nežēlīgi?
— Ir divu veidu kritizētāji. Vieni to dara tāpēc, ka patīk kritizēt. Otri ir objektīvi. Konstruktīva kritika man nav problēma, bet uz vienkārši kritizētājiem nav jēgas skatīties.
— Tu izkop arī savu skatuves tēlu! Vai tērpi, frizūra, vizuālais tēls ir tikpat svarīgs kā perfekti nodziedāta dziesma?
— Skatoties, kur un ko dziedāšu, piemeklēju arī tērpu. Eju uz veikalu un meklēju atbilstošu. Ne gluži katrai dziesmai sava kleita, bet dziesmu raksturam tērpu pieskaņoju. Meklēju to tērpu, ar kuru jutīšos ērti uz skatuves, dziedot konkrēto dziesmu. Svarīga arī vieta un publika. Piemēram, koncertos Salā pārsvarā izpildu dziesmas latviešu valodā.
— Dzirdēju, ka agrāk aizrāvies ar basketbolu.
— Ļoti patika, bet izjuka iepriekšējā komanda, un mani šajā virzienā vairs nevelk. Brīvo laiku no mācībām aizņem mūzikas skola. Mājās ir klavieres, un tās labprāt spēlēju.
Te mūsu sarunu papildina klases audzinātāja Ilze Titova: “Viņai vispār nav brīvā laika, jo piedalās visos konkursos, olimpiādēs, uzstājas visos skolā rīkotajos koncertos.”
Adriana: — Manu brīvo laiku piepilda mūzika. Grāmatas biežāk lasu vasarā pirms došanās uz skolu. Agrāk dejoju hiphopa grupā Jēkabpilī. Tomēr dejošanu nevarēju apvienot ar mācībām un dziedāšanu. Nācās atteikties. Bet dejošana palīdzēja attīstīt un nostiprināt skatuves tēlu, saskaņotas, ritmiskas kustības.
— Vasarā vairāk brīvā laika?
— “Rīgas Pop&Rock studija” kopā ar horeogrāfu Mārtiņu Kagaini veido koncertprogrammas bērnu auditorijai un tajā uzaicina arī mani. Ar uzvedumu piedalāmies dažādos novadu svētkos un tamlīdzīgos pasākumos. Man tā ir kā atpūta. Tuvojoties Ziemassvētkiem, priekšā daudz koncertu.
— Kas tevi, piecpadsmitgadnieci, šobrīd uztrauc?
— Tas, ka visu gribas paspēt, bet ir par maz laika. Tāpēc no kaut kā jāatsakās. Tas, ko daru, noteikti nav vecāku uzspiests. Daru tāpēc, ka pati gribu. Ja arī virza, tad tā, ka nejūtu to. Nezinu, no kurienes radies priekšstats, ka jaunieši pārsvarā neko nevēlas. Domāju, ka viņiem jādod iespējas — nebaidīties un uzaicināt piedalīties. Jaunieši pārsvarā ir kautrīgi, tāpēc viņi jāuzrunā, jāpiedāvā. ◆

Novadu ziņas