Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Daudzevā dzīvu cilvēku ar invaliditāti gandrīz apēd utis, blusas un blaktis

“Kā tas var būt, ka Daudzevas centrā neapkurinātā dzīvoklī, aukstumā, dzīvu cilvēku gandrīz apēd utis? Kā var būt tāda necilvēcība, nežēlība, kad neviens nepalīdz? Kāpēc sociālā darbiniece neveic savus pienākumus?” šausmās ir Vita Brēde no Daudzeses pagasta.


Guļ, sarāvies čokurā

Viņa vērsās “Staburaga” redakcijā ar vēlmi, lai šādi gadījumi neatkārtotos, lai vīrietis neatgrieztos līdzšinējā dzīvesvietā. Stāstot viņa nespēja valdīt asaras.

“Pagastā dzirdēju runas, ka viens “bomzis” staigā pa pagasta centru, bārstīdams utis, ka viņam nav, ko ēst. Iegājis pastā, kur tās izkritušas, pagasta pārvaldē meklējis siltumu. Sāku interesēties — atpazinu cilvēku, kurš kādreiz bija šoferis un pieveda veikalam preces. Viņu sauc Gunārs, vairāk nekā 60 gadu vecs. Viņu redzējusi ģimenes ārste Inta Ziediņa, sociālā darbiniece Elita Bružuka, kura esot iedevusi neostomazānu, lai viņš utis iznīdē. Uzmeklēju pašvaldības māju, kur viņš dzīvo kopā ar brāli Edgaru. Redzētais mani šokēja — Gunārs gulēja kaut kādos kankaros, sarāvies čokurā, neapkurinātā istabā uz izvelkamā krēsla, ne palaga, ne spilvena, elektrība atslēgta. Grīdā caurumi, liels atkritumu kalns. Kā tādā aukstumā var noģērbties un iznīdēt utis? Aiznesu ēdienu, bet viņš trīs dienas tikpat kā neko neēda, gulēja un kunkstēja.”


Visa miesa zilās vātīs

Vita Brēde: “Informēju sociālo darbinieci Elitu Bružuku, ka vajag kaut ko darīt, bet viņa man atbildēja, ka utis viņai nav jālasa. Esot konsultējusies ar novada sociālā dienesta vadītāju Eviju Elksni, kura teikusi, ka sociālajam darbiniekam tas nav jādara, Gunārs pats esot vainīgs, jo esot dzērājs. Kad nekas nenotika, neizturēju, sarunāju draudzeni un viņa māsu Intu, gājām uz dzīvokli, piecēlām no gultas. Noņēmu viņa cepuri un redzēju, ka matos ir utis. Gribēju tos mazliet apgriezt un biju šokēta, jo ar šķērēm griezu dzīvas utis, tās bija čupām. Par savu naudu biju nopirkusi neostomazānu, smidzināju matos un visapkārt. Pēc tam braucām uz pagasta centru, iegāju ģimenes ārstes Intas Ziediņas praksē un pateicu, ka Gunāru vedīšu uz kurtuves dušām, lai viņa iznāk apskatīt, bet ārste atbildēja, ka to nedarīs. Iepriekšējā nedēļā viņa Gunāru satikusi, bet viņš ne par ko neesot sūdzējies. Ar savu automašīnu aizvedu viņu uz dušām, sākām mazgāt, bet nevarējām nomazgāt. Biju šausmās — visa miesa utīs un zilās vātīs! Kaut ko tik briesmīgu savā dzīvē vēl nebiju redzējusi. Kad nomazgājām un ieģērbām līdzpaņemtās tīrās drēbēs, jautāju: “Kāpēc tu nemeklē palīdzību?” Viņš atbildēja: “Bet kur? Pie kā lai es eju?” Sapratu, ka neviens pagastā viņam nevēlas palīdzēt. Apgūlās kurtuves gultā un noģība.

Ikdienā katlumājas dušas nav brīvi pieejamas, bet pēc Elitas Bružukas zvana pagasta pārvaldniece atļāva tās izmantot, ņemot vērā radušos situāciju, un darbinieks tajās ielaida.

“Viņš ir dzērājs, pats vainīgs!”

“Zvanījām sociālajai darbiniecei Elitai Bružukai, lai sauc ātro palīdzību, viņa izsauca un ieradās kurtuvē. Ātrā palīdzība atžirgušo Gunāru aizveda uz Jēkabpils slimnīcu. Viņš man sacīja: “Paldies, es līdz rītam nebūtu izdzīvojis!” Pēc tam nopirku kādus astoņus 120 litru maisus un dzīvoklī pielasījām ar atkritumiem. Domāju, viņš savā gultā būtu nosalis. Nevaru aptvert, kā 21. gadsimtā tas iespējams — cilvēki sačukstas, runā, bet neviens nepalīdz,” ir šokēta Vita Brēde. “Ja ceļmalā guļ savainots suns, kaķis, par nežēlību pret dzīvniekiem kājās tiek sacelta visa Latvija, bet, ja utu apsēsts cilvēks nosalst, tad atbilde ir — viņš ir dzērājs, pats vainīgs! Kam jānotiek cilvēka dzīvē, lai viņš sevi ļautu noēst utīm? Tikai vēlāk uzzināju, ka Gunārs ir invalīds ar atmiņas traucējumiem, bet brālis — redzes invalīds. Kam domāts sociālais dienests, ja visi ir paši vainīgi? Būtu viens “bomzis” nosalis, un pagastā atviegloti uzelpotu, ka nost no kakla un vairs nav problēmu. Gan sociālā darbiniece, gan ģimenes ārste runājot uz manis kliedza. Par ko? Par to, ka centos darīt viņu darbu, palīdzēt cilvēkam? Kam ir domāts sociālais dienests, ģimenes ārsts? Tie taču ir mācīti cilvēki, zina, kā jārīkojas. Ja likums kaut ko nosaka, ka nav jādara, kur paliek cilvēcība? Tā ir ņirgāšanās par dzīves pabērniem!”

Inta Ziediņa stāsta, ka tobrīd pieņēmusi pacientus. “Kad pirms tam konstatēju problēmu, par to informēju sociālo darbinieci. Konsultējos arī ar Slimību profilakses un kontroles centru, man atbildēja, ka tā ir sociāla, nevis medicīniska problēma,” viņa saka.


Sanitārei paliek slikti

“Vīrieti mums atveda ļoti smagā stāvoklī,” stāsta Jēkabpils reģionālās slimnīcas Ķirurģijas nodaļas vadītājs Jānis Daņēvičs. “Bija aizdomas, ka viņš neizdzīvos. Divas, trīs dienas viņu tīrījām, viņam bija triju veidu utis, blusas un blaktis. Tās bija šausmas, vienai sanitārei pat palika slikti. Tik smags gadījums pēdējā laikā nav bijis. Vasarās mums reizēm atved cilvēkus ar trofiskajām čūlām, kurās ir simtiem mušu kāpuru, kas ēd dzīvu cilvēku. Domāju, ka sociālajam dienestam jābūt sasaistē ar visiem cilvēkiem, kuriem vajadzīga palīdzība, jāapzina šādu cilvēku loks. Ir dažādas sociālās palīdzības iespējas — varbūt cilvēku vajag nomazgāt, sniegt friziera pakalpojumu, noorganizēt zupas virtuvi... Reizēm cilvēkiem ir vajadzīga tikai elementāra palīdzība, pleca sajūta. Ir cilvēki, kuri dauza pie sociālā dienesta durvīm un pieprasa palīdzību, lai gan tā nav vajadzīga, un ir kautrīgi cilvēki, kuri pie durvīm neklauvēs. Kas ir dzērājs? Vai ir dokumentēti pierādījumi, ka viņš regulāri lietojis alkoholu? Tādiem jābūt. Ja cilvēki lieto alkoholu, jāpiedāvā ārstēties no alkoholisma. Pēc analīzēm nevar secināt, ka šis cilvēks būtu nodzēris aknas. Bet var secināt, ka viņš ir dzīvojis pusbadā un antisanitāros apstākļos. Mums viņš stāstīja, ka ēdis maizi un dzēris ūdeni. Lai Misāni neizdotu Dienvidāfrikai, tika tērēti līdzekļi un resursi, bet jāpadomā arī par to, kas mums ir blakus, šādi cilvēki arī pelnījuši sabiedrības rūpi un atbalstu. Tagad vīrietis staigā, ēd, dzer, lieku viņam daudz kustēties, staigājot ārā un kāpjot pa kāpnēm. Bet kas ar viņu notiks tālāk? Vai viņš atgriezīsies vietā, kurā vajadzīga pamatīga sanitārā apstrāde? Vai arī viņu ievietos kādā aprūpes centrā? Pie manis neviens sociālais darbinieks nav par viņu interesējies. Var jau teikt, ka pats vainīgs, tomēr palīdzīgs plecs ir vajadzīgs, katram jādara savs darbs pēc labākās sirdsapziņas. Dzīves problēmbērniem cenšamies palīdzēt, cik varam — mums atved trūcīgus un maznodrošinātus cilvēkus arī no Preiļu un Madonas puses. Ar Latvijas Sarkanā Krusta un firmas “DGS” palīdzību esam sagādājuši lietotu apģērbu, apavus un mājās cilvēkus palaižam pieklājīgā izskatā. Priecājamies, ja varam palīdzēt." 
Sociālais dienests informē, ka viena sociālā darbiniece esot bijusi slimnīcā, cita zvanījusi, sazinoties ar personālu, ar nodaļas vadītāju neviena nav runājusi.


"Bez piekrišanas nomazgāt nevar"

“Par šo situāciju zinu un par to iepriekš informēju sociālo darbinieci,” saka Daudzeses pagasta pārvaldes vadītāja Signe Gaigalniece. “Daudzeses pagasta bērnu un ģimeņu dienas centrā ir pieejamas dušas, kuras Daudzeses iedzīvotāji katru darbdienu, iepriekš vienojoties par precīzu laiku ar centra vadītāju, var izmantot bez maksas.”
Jaunjelgavas novada sociālā dienesta vadītāja Evija Elksne un sociālā darbiniece Elita Bružuka ir neizpratnē, kur vīrietis dabūjis utis un blusas, turklāt tādā vairumā. Viņām esot informācija, ka viņš kādu laiku dzīvojis Aizkrauklē un Koknesē. “Runāju ar kaimiņiem, abi ar brāli esot klusie dzērāji, ar citiem neskandalē. Malku esot nodzēruši, pārtikas pakas citreiz izlietojot, citreiz pārdodot,” stāsta sociālā dienesta vadītāja. Viņa uzskata, ka dzīvoklī nav utu un blusu — esot tur bijusi, un neviena nav uzlekusi. Brālim, kurš strādā pie saimnieces, par darbu atlīdzina produktos, un par badu nekad neesot bijusi runa.

Daudzeses pagasta komunālajai nodaļai ziņots par istabas logu, kas jāieliek. “Tā kā logs pilnībā jāmaina, logu firmas meistari ieradās un to uzmērīja. Apmēram mēneša laikā logu nomainīs no vienreizējā Jaunjelgavas novada dzīvokļa pabalsta naudas,” stāsta Signe Gaigalniece. “Dzīvoklī ir plīts, kuru var izmantot. Viens no brāļiem atbildēja, ka plīts riņķi kaut kur virtuvē esot un jaunus nevajag, jo plīti viņš nekurināšot. Mūsu pienākums nav tos meklēt. Ja vajag jaunu plīts virsmu, pagasta komunālā nodaļa to sagādās. Kaimiņi stāstīja, ka piešķirtā malka esot pārdota citiem, ka vienu logu viņi izsituši paši, jo nevarējuši iekļūt pa durvīm, bet otru logu pagājušajā gadā izsituši ugunsdzēsēji, lai iekļūtu telpā un dzēstu degošās sadzīves mantas. Komunālās nodaļas darbinieki logus aizsita ar plastikāta materiālu, kā arī aizveda izdegušās mantas. Parakstot īres līgumu, īrnieks apņemas uzturēt kārtībā dzīvojamo telpu un veikt par saviem līdzekļiem tās kārtējo remontu: griestu balsināšanu, sienu tapsēšanu vai krāsošanu, loga rāmju un durvju krāsošanu, iestiklošanu, grīdu krāsošanu dzīvojamās telpas iekšpusē. Komunālajai nodaļai šie darbi nav jāveic.”


Uz pudeles uzraksta “Inde”

“Viņš saņem Sarkanā Krusta pārtikas un higiēnas pakas, kurās ir ziepes, veļas pulveris. Kad atnāk, atgādinu, ka vajag nomazgāties, pagasta pārvaldē to var izdarīt bez maksas,” stāsta Elita Bružuka. “Iedevu utu zāles, uz pudeles uzrakstīju “Inde”, lai viņš to neiedzer, iesaistīju brāli, lūdzu, lai palīdz nomazgāties, nodzīt bārdu. Sazinājos ar māsu, lai pierunā brāli mazgāties, aiz rokas nevaru viņu aizraut mazgāties.” Arī Evija Elksne norāda, ka piespiedu kārtā nevar cilvēku aizvest ne mazgāties, ne pie ārsta, ja viņš nepiekrīt. “Ja nav piekrišanas, nedrīkstam tīrīt arī viņa mitekli. Esmu aizrādījusi, ka no dzīvokļa jāsavāc tukšās pudeles un jāaiznes uz konteineru. Bija noruna, ka vedīsim viņu pie ārstes un pēc tam uz Vīgantes pansiju, bet divas nedēļas bija kaut kur pazudis. Pēc tam viņš atradās, un sākās viss šis. Esmu pie viņa bijusi, bet viņam nekas nesāpēja. Nevaram izsaukt ātro palīdzību, ja cilvēkam nekas nesāp,” saka Elita Bružuka.

Darām tad, ja mūs sauc palīgā”

Evija Elksne stāsta, ka pēc izrakstīšanas no slimnīcas sociālais dienests viņu nogādās Vīgantes pansijā, jo vīrietis nevēlas atgriezties līdzšinējā dzīvoklī, tomēr pēc tam būšot jāizvērtē veselība un tas, cik ilgi viņam pansijā jāuzturas. Kad būs pieskatīts un uzraudzīts, būšot skaidrs, ko tālāk darīt.
“Kādēļ jums gribas pierādīt to, ka sociālajā dienestā ir slikti cilvēki, kuri nestrādā?” jautā Evija Elksne. “Vīrietis dzīvoja kopā ar brāli, viņam ir māsa un bērni, kuri deklarēti Salā, neviens nekad nenāca un neteica, ka viņam ir slikti un vajadzētu palīdzēt. Ja ir problēmas un vajag palīdzību, jāvēršas pie mums. Cilvēki visu atbildību cenšas uzvelt pašvaldībai, sociālajam dienestam, bet kur paliek pašu cilvēku, viņu radinieku atbildība? Darām tad, ja mūs sauc palīgā. No janvāra sociālā darbiniece arī darīja, ko varēja. Ja vīrietis nebūtu pazudis, būtu ievietots Vīgantes pansijā un šitā visa nebūtu.”


Pašlaik uzkrājuma nav

Mājas kāpņu telpa ir ļoti nolaistā stāvoklī — tā nav remontēta daudzus gadus. Pagasta pārvaldes vadītāja Signe Gaigalniece skaidro: “Pašvaldības ēka, kurā ir astoņi dzīvokļi, nav sociālā māja, īrniekiem jāmaksā gan īre, gan apsaimniekošanas maksa. 2017. gadā par 10 000 eiro tika nomainīts avārijas stāvoklī esošais jumts, tie bija lieli ieguldījumi, un apsaimniekošanas maksa nesedza jumta izmaksas, tādēļ pašlaik uzkrājuma nav, tieši otrādi — ir 5000 eiro parāds, kas jāsedz no apsaimniekošanas maksas vai jāveic papildu uzkrājums. Līdz ar to kāpņutelpas remonts pašlaik nav iespējams. Mājai no apsaimniekošanas maksas naudas divreiz gadā tiek tīrīti skursteņi, pļauta zāle. Īres līgumā norādīts, ka dzīvokļu kosmētiskais remonts jāveic pašiem īrniekiem reizi gadā, komunālajai nodaļai  dzīvokļi nav jāremontē.”

Novadu ziņas