Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Divas trešdaļas pasaules jau aiz muguras

Jūlija sākumā divi drosminieki — Kārlis Bardelis un Jevgēnijs Blažēvičs — ar kanoe laivām devās vairāku dienu braucienā pa Daugavu. Sāka ar vietu pie Baltkrievijas robežas, Piedrujas apkārtnē, un, kad šis raksts būs publicēts, visticamāk jau būs sasnieguši Daugavas ieteci Rīgas jūras līcī. Aizkraukles pusē viņi nakšņoja netālu no Likteņdārza, pirms tam pusdienoja netālu no Pļaviņām — Liepkalnos.
 
Varētu šķist — kas tajā tik īpašs, daudzi devušies laivās pa Daugavu! Īpašais ir šie vīri. Kārlis ir vienīgais cilvēks pasaulē, kurš airu laivā viens pats, bez pavadošās grupas, bez burām, dzinēja, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem, fizisko un morālo noturību, veicis 26 tūkstošus kilometru no Dienvidamerikas līdz Indonēzijai. Jevgēnijs (dzīvē viņu gan biežāk sauc par Genu) kanoe laivā piedalījies vairāk nekā 700 kilometru maratonā pa vienu no laivošanai sarežģītākajām upēm pasaulē — Jukonu Kanādā.

Kad satieku abus vīrus, viņi izcēluši laivas krastā un uzslējuši teltis. Kārlis gatavo vakariņas — lielā katlā griež sīpolus, pievieno konservētas pupiņas tomātu mērcē. Jevgēnijs cītīgi runā pa telefonu ar tuviniekiem. Abi iedeguši brūni, noguruši. Apsēžos zālē līdzās Kārlim, un runājam, viņam turpinot gatavot ēdamo.


Laika izjūta pazuda

— Kāpēc devies tev tik vienkāršā braucienā pa Daugavu?

—  Man tas likās forši. Jevgēnijs visu dzīvi ir laivojis, bet Daugavā nekad. Līdz šim šo upi vairāk biju redzējis pa mašīnas logu. Ja runājam par mūsu mērķi, tad mūsu brauciens varētu būt iedvesma citiem. Airētājiem šī varētu būt kā viena no lietām, ko noteikti izdarīt. Gatavojos braucienam kā sazin kam. Jevgēnijs man teica — nomierinies, mēs uz civilizētu vietu braucam. Nokārtojām vajadzīgās atļaujas, lai varētu uzturēties pierobežas zonā. Kā sākām laivas skrūvēt kopā, robežsardze uzreiz klāt bija.

Cilvēki varbūt domā, ka es kaut kāds necilvēks, bet arī man kilometrs ir tikpat garš kā citiem. Līdz Pļaviņām straume bija manāma, bet pēc tām “nomira”. Bijām laivojuši četras dienas, un apjautu, ka visu šo laiku to vien esam darījuši kā airējuši. Tas nav tas pats, kas pārpeldēt ezeru, un — hops! — viss beidzas. Šis ir reāls gabals. Upe ir kā dzīsla, vijas pa pusi Latvijas, un laivot var nedēļu. Zinu kajakistus, kas šo distanci veikuši 50 vai 58 stundās. Tas būtu kā piektdienas vakarā pēc darba iekāpi laivā un pirmdien jābūt darbā. Mums šī ir ceturtā diena, kā laivojam. Rēķinājām, ka esam pieveikuši apmēram 230 kilometru. Iedomājies, es jau šodien aizmirsu, kāda ir diena, likās, ka vēl tikai piektdiena, bet ir jau sestdienas vakars. Laika sajūta pilnībā pazaudēta. Visā šajā posmā Daugava ir baigi smukā. Piemēram, šodien interesantas bija krācītes pie Jēkabpils. Normāls rodeo, līdzīgi kā pavasaros dažās vietās Amatā. Vai arī šovakar posms no “Liepkalniem” — ar liepām krastos, izskatījās līdzīgi kā laivojot gar Indonēziju, tur gan liepu vietā aug palmas. Te arī mazliet džungļi, kaut kur čivina putni. Dažās vietās apstājāmies, un safotografēju tos skatus. Daugavā ūdens nav tik dzidrs, bet pie Indonēzijas var koraļļus redzēt.

Atkritumi pārvēršas par dzelzsbetonu

— Kādi ir Daugavas krasti, piemēroti laivotājiem?

— Mēs pārāk neplānojām maršrutu, laiku. Pirmajā dienā nobraucām 74 kilometrus. Airējām kā traki truši. Karstums bija nenormāls, 35 grādi, reāli ekvatora apstākļi. Neviena mākoņa. Līdzīgi kā laivojot pie ekvatora, arī tagad kreklu iemērcu ūdenī un slapju uzvilku mugurā. Tas tāpēc, ka es karstumu nepanesu.

Pa ceļam bija daži kempingi. Domāju, ka mierīgi var tiem pieskaņot maršrutu. Nebijām gan ieplānojuši, ka maksāsim par telts vietām. Atceros bērnību, deviņdesmito gadu beigas, kad kopā ar vecākiem laivojām Somijā. Tur krastā izkāpt principā neiespējami — visur norādes par privātīpašumu, nav, kur telti uzcelt. Beigās nācās kādam prasīt atļauju. Redzēja, ka ģimene ar bērniem, vai tad atteiks. Latvijas fenomens ir tas, ka šeit atpūta ir reāls čils. Piemēram, kā par šo vietu pie Likteņdārza Vācijā prasītu bargu naudu. Labi, tur nebūtu tādu atkritumu kā šeit — stikla pudeles, kartona pakas ugunskura vietā. Tas arī ir fenomens — iepakojums pēkšņi pārvēršas par kaut kādu dzelzsbetona bluķi, kuru nevar aiznest atpakaļ. Šurp atvest ļoti viegli. Man viens čoms teica, ka miskastes vispār nekur nevajadzētu ierīkot, tad varbūt cilvēki saprastu, ka atkritumi nav jāatstāj dabā. Arī šeit kāds taču tās pudeles atveda, un kurā brīdī viņš pieņēma lēmumu — es tās atstāšu šeit, gan jau kāds noteikti savāks? Lielā talka taču būs, gan jau kāds idiots atnāks un sakops.

Laivu labo ar līmlenti

— Kamēr runājam, mums garām pa Daugavu lielā ātrumā pabraukušas vairākas laivas. Airējot nav bīstami ar tādām saskrieties?

— Mēs ar Genu pirms tam trenējāmies Daugavgrīvā. Tad tu saprastu, kas ir satiksme. Salīdzinājumā šis ir nekas. Par laimi, mēs Rīgā iebrauksim darba dienā, kad arī tur ūdenī nebūs pārāk daudz laivu. Te brauc ar motorlaivām, bet pa Buļļupi dzenas ar lieliem kuteriem, iet viens otram pretī. Ir tā, ka ar laivu, kādu mēs lietojam, nedrīkst palikt paralēli vilnim, citādi apgāzīsies. Tādās bīstamās vietās laivas priekšgalu strauji jāgriež perpendikulāri viļņiem.

— Šajās dienās incidentu uz ūdens nebija?

— Bija tā, ka pirmajā dienā Genas laivu līmējām ar skoču. Savienojuma vietā sāka sūkties ūdens.

Sacensības sākas ar 30 dienām

— Pastāsti par laivošanu atklātā okeānā! Tik ilgi esot vienam, milzīgā ūdens klajumā, tur taču trešajā nedēļā var nojūgties!— Ja ikdienā esi uz tendenci nojūgties, pietiktu ar trim dienām. Man bija ļoti forši. Līdzi bija satelīttelefons. Protams, ne lai ziņas lasītu vai sērfotu internetā. Es ikdienā esmu pozitīvs, “negruzos”. Šāda vide multiplicē to, kas tevī jau ir. Ja ikdienā esi depresīvs, šādā vietā — 100 punkti — saietu sviestā. Esmu veiksmīgi atradis veidu, kā atslēgties no daudzām manām interesēm, koncentrēties uz vienu. Sākums bija slēpošana, kāpšana kalnos, un pārvirzījās uz piedzīvojumiem, kas izvērties par dzīvesveidu. Šī ir tā lieta, kas man ļoti dabiski sanāk. Nepatīk sprints, koncentrēties uz pāris minūtēm un tad atslābt. Man sacensības sākas ar 30 dienām. Tulznas, apdegumi, ikdienas rūpes par sevi, higiēna, regulārs miegs.

— Klusais okeāns — tā bija sacensība ar sevi divu gadu garumā.

— Precīzi divi gadi. No Peru uz Franču Polinēziju, Tuvalu salu, Zālamanu salas, Papua Jaungvineja, Indonēzija un Malaizija.

— Tu biji pirmais pasaulē, kas to izdarīja.

— Jā, no Dienvidamerikas uz Āziju. Ir airētāji, kas airējuši no Ziemeļamerikas vai Dienvidamerikas uz Austrāliju. Anglijā ir Okeāna airētāju asociācija. Viņiem internetā ir forums, un es tur pajautāju, vai kāds ir airējis no Dienvidamerikas uz Āziju? Viens no forumā zināmākajiem čaļiem man atbildēja, ka neviens jau nav tik nenormāls. Līdz Austrālijai ir 8000 jūras jūdzes (14,8 tūkstoši kilometru), kas jau ir šokējoši liels gabals. Bet ne tāpēc es to izdarīju. Mana doma ir apceļot pasauli bez motora un bez burām. Līdz ar to šis bija viens no ceļojuma posmiem, un kopumā veiktas apmēram divas trešdaļas. 2016. gadā ar bijušo kolēģi Gintu Barkovski airējām pāri Atlantijas okeānam no Namībijas uz Brazīliju. 2018. gadā tandēma velosipēdā no Brazīlijas uz Peru devos kopā ar Lindu Zuzi. Atlicis pārpeldēt Indijas okeānu vai nobraukt pa Āziju ar ričuku. Covid dēļ radušies sarežģījumi, piemēram, nevaru iebraukt Malaizijā, viņiem joprojām ir lokdauns, bet tur palika mana laiva.

Krastā kāpa “pa melno”

— Lasīju, ka pēc tam, kad biji šķērsojis Kluso okeānu, tevi pandēmijas dēļ negribēja laist krastā Malaizijā.

— Tas viss notika tieši pirms gada. 29. jūnijā pietauvojos krastā. Noteica astoņas dienas karantīnu. Tas man īpašas problēmas nesagādāja. “Pa melno”, protams, biju izkāpis krastā, uz veikalu aizgāju, ar vietējiem čuvakiem uz motorollera aizbraucām. Man vajadzēja vietējo SIM karti telefonam, interneta pieslēgumu, lai varētu sazināties ar savējiem. Aizrakstīju visiem pēc kārtas, tajā skaitā Latvijas Ārlietu ministrijai, no kuras saņēmu Malaizijas konsula telefona numuru.

Viņam izstāstīju, kas un kā. Ja līdz šim nav bijusi saskarsme ar konsuliem, varu pastāstīt, ka tas ir kā goda darbs, viņam par to neko nemaksā. Varbūt kādam maksā, nezinu, katrā ziņā Malaizijas konsulam Latvija neko nemaksā. Šis bija vietējais biznesmenis, kuram tas bija kā goda amats. (No 2018. gada 19. septembra Latvijas goda konsuls Malaizijā (ar rezidenci Kualalumpurā) ir Lengs Jengkits. Foršs čalis. Viņš kopā ar divām latviešu meitenēm trīs stundas ar mašīnu no Kualalumpuras brauca līdz vietai, kur biju finišējis. Pirms tam valstī bija pieņemts likums, kurš aizliedza iebraukt jebkuram ārzemniekam, arī tādiem, kuri pašu spēkiem šķērsojuši Kluso okeānu. Vietējā imigrācijas dienesta čaļi plāta rokas, saka — saprotam tevi, bet ir likums.

Izrādās, ka tajā vietā kādreiz bijuši latviešu riteņbraucēji — Gatis Kreceris un viņa draugi. Viņus šejienieši zināja, jo šajā miestā bija piestājuši un satusējuši ar vietējā velokluba čaļiem. Viņi atnāca pie manis, pierunāja izkāpt krastā, aizgājām uz kafejnīcu, parunājāmies. Vietējā policija jau zināja par mani, ka vazājos apkārt, bet neko neteica. Karantīnas astotās dienas vakarā manai laivai virsū uzskrēja kuteris. Cietu arī es — seja bija asinīs, kāja šķība. Ar to pietika, lai nākamajā dienā visas atļaujas būtu parakstītas un es oficiāli izkāpu krastā.

Haizivis bliež ar asti

— Esot vienam okeānā, bija brīdis, kad domāji — ir tik traki, ka atdošu galus?

— Ja noraksturotu kaut kādas situācijas, tev noteikti liktos, ka tas ir “kirdikt”, cauri. Okeāna vidū viens zvejas kuteris, kas ķēra tunčus, piebrauca reāli tuvu. Pilnīgi idioti. Sākumā sazinājos ar viņiem pa rāciju. Viņi atbild, saka, jā, mēs tevi redzam, viss kārtībā. Parasti citiem ir ziņkārība vai arī domā, ka nepieciešama palīdzība. Tas jau nav slikti. Bet šajā reizē viņi man tā “palīdzēja”, reāli gandrīz uzbrauca virsū, nebija tālu no tā, ka sablieztu manu laivu. Gribēja piebraukt pavisam tuvu klāt, lai paskatītos man virsū. Bija reizes, kad haizivis blieza ar astēm pa laivu. Sit tā, ka liekas, viss skaidiņās pārvērtīsies. Tad savā stresa skalā ieguvu jaunu iedaļu. Jebkurš dzīvnieks baidās no uguns, un tādās reizēs izmantoju signāllampas, kas deg ar liesmu.

— Haizivs tevi apciemoja, kad gulēji?

— Dzīvā radība, putni, pat prusaki medībās pārsvarā iziet tūlīt pēc saullēkta vai uzreiz pēc saulrieta. Uz ekvatora tumšs paliek ap sešiem, pusseptiņiem, un man burātāji stāstījuši, ka ap pieciem vakarā prusaki lien laukā no savām slēptuvēm un tad viņus var noslaktēt. Neko ar tām haizivīm nevar izdarīt. Vienubrīd bija doma, ka varu aizairēt prom.

— Ko šādā ceļojumā var paņemt līdzi no pārtikas?

— Pārsvarā ēdu sauso barību, kas bagāta ar uzturvielām. Līdzi bija arī gāzes plītiņa, šo to varēju uzvārīt. Ir tā, ka dzīvniekus vispār neēdu. Atlantijas okeānā kopā ar Gintu mēģinājām kaut ko nozvejot, bet nekas nesanāca, tā kā man pat makšķeres nebija līdzi. Kad nonācu uz salām, tad “uztankojos”. Pirku auzu pārslas, augļus. Ļoti ilgi var uzglabāt sīpolus un ķiplokus. Pomelo var uzglabāt aptuveni mēnesi. Dzeramajam ūdenim izmantoju jūras ūdens atsāļotāju.

— Cik saldi var gulēt tādā vidē?

— Sākumā bija grūti, bet ar laiku iemācījos pozas, kurās vismazāk kustina ķermeni. Tas būtu apmēram, kā braukt pa autobāni, uzlikt kruīzkontroli un aiziet aizmugures beņķī izgulēties. Bija brīži, kad aizdomājos, kā tas ir, ka kustos uz priekšu. Uz priekšu laivu dzen okeāna straumes un vējš. Jebkurš kustīgs objekts uz ūdens strādā kā bura.

— Šādā ceļojumā atklāji par sevi ko jaunu?

— Kad ar Gintu bijām Atlantijas okeānā, nosvinējām viņa 50 gadu jubileju. Viņam bija brīži, emociju uzplūdi, kad gribējās raudāt. Laivojām piecus mēnešus, bet man nebija tādu brīžu, kad raudātu. Man bija situācija Klusajā okeānā, kad ieraudzīju pirmo salu — Franču Polinēziju. Tas bija pēc 140 dienām, kopš atstāju krastu. Ne tāpēc, ka domātu — o, beidzot tikšu uz sauszemes! Tāpēc, ka tik ilgi nebiju redzējis zemi — kokus, zaļu krāsu, kas ir mana mīļākā krāsa. Kad ieraudzīju kalnus, apaugušās nogāzes, es raudāju par šo skatu. Iepriekš nekad tā nebiju sajuties. Nevar saskaitīt, cik bieži skatījos tās bildes, kas ir telefonā, bet ar to ir par maz.

Laivu sazāģēja un salīmēja

Ar Jevgēniju Blažēviču Kārlis iepazinies pirms diviem mēnešiem. Meklējis kanoe laivu ar akadēmiskās airu laivas kustīgu sēdekli, kāda ierasti nav atrodama. Kāds Kārļa paziņa ieteicis meistaru, kurš šādas laivas būvē, — Genu. Viņš agrāk profesionāli nodarbojies ar kanoe airēšanu Latvijas vienības sastāvā. Kļuvis vecāks, darbojies uzņēmumā “Campo”, pievērsies tūrisma maratoniem, kādi plašāk zināmi Igaunijā un Lietuvā. Piedalījies sacensībās 50 un pat 100 kilometru distancēs, līdz kolēģis Andris Stavro piedāvājis piedalīties leģendārajā 740 kilometru maratonā pa Jukonu, Kanādas ziemeļrietumos, no Vaithorsas līdz Dausonai Aļaskas pierobežā. Maratons īpašs arī ar to, ka 700 kilometros ir tikai viena apstāšanās.

— Sacensībās uzvarējāt?

— Negaidīti, bet finišējām trešie. Kanādiešiem nopeldēt šo gabalu ir līdzvērtīgi, kā mums piedalīties karā. Ja izdodas uzvarēt, tad esi varonis. Jukona kopš izseniem laikiem saistās ar zelta meklētājiem, un viņi devās lejā pa straumi līdz Klondaikas upei. Šos stāstu labi aprakstījis Džeks Londons. Tā arī aizsākusies tradīcija — ja reiz priekšteči tā darījuši, tad arī mūsdienās laivot pa Jukonu ir goda lieta.

— Cik ilgā laikā var pieveikt 740 kilometrus?

— 50 stundās. Upe ir strauja, vidējais ātrums ir 15 kilometri stundā. Starp citu, šodien pie Jēkabpils krācēs uz trim sekundēm sasniedzām tādu ātrumu. Jukonai ir savi jaukumi, piemēram, ūdenskritums “Piecu pirkstu krāces”, tieši pirms vienīgās apstāšanās uz astoņām stundām Karmakā. Ja krācēs apgāzies, izglābs, bet ar to sacensības tev beigušās. Tālāk jābūt pacietībai. Kad visas malas sāk sāpēt, māc nogurums. Andris Stavro brauca pa priekšu citā laivā, iemiga un apgāzās. Ja nebūtu apgāzies, finišētu trešais.Upe ir interesanta. Līkumos tā ir kā lielceļš, sasvērusies, un, kad ej ātrumā, vējš gar ausīm svilpo. Pēc šī maratona izlēmām uz Jukonu doties vēlreiz. Šoreiz speciāli būvējām laivu.

Kanādā aviokompānija “Condor”, kas parasti arī sacensību dalībniekus nogādā Vaithorsā, līdz tam bez maksas ļāva bagāžā līdzi ņemt laivu. Bija konkrēti nosacījumi: svars — 30 kilogrami, garums — 6 metri. Kad ieradāmies lidostā, uzzinājām, ka “Condor” bagāžas pārvadāšanas noteikumus mainījis. Nācās laivu pārzāģēt uz pusēm gan pa īso, gan garo malu. Pēc tam galā pagalmā pie viesnīcas līmēju kopā. Septiņas dienas pagāja, kamēr salīmēju. Šī ir viena no laivām, ar kuru tagad peldam pa Daugavu.

Novadu ziņas