Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Gadu desmiti pie autobusa stūres

Ja kādam jautā, kas ir pļaviņietis Jānis Kaņepējs, ļoti daudzi nevilcinoties atbild — mūsu autobusa šoferītis! Tā var teikt cilvēki ne tikai Pļaviņās, bet arī Jēkabpilī un citviet, jo gandrīz visu darba mūžu Jānis bijis autobusa vadītājs. Maijs ir viņa dzīves jubilejas mēnesis, un šogad jau apaļš astotnieks. 

Brāli un māsu dzīve neizšķir

Jāņa dzimtā puse ir Zalve, bet pasaulē viņš nācis kaut kur pie Lones vēl ceļā uz slimnīcu agrā rītā, puspiecos. Izrādījās, ka ceļš viņa tālākajā mūžā spēlējis nozīmīgu lomu, jo tas mērots neskaitāmi daudz. Zalvē gan iznāca dzīvot tikai pirmos gadus, jo saslima un pāragri mira mamma, bet Jānis ar mazāko māsu Liliju pārcēlās pie vecāsmātes uz Ērberģi. Tēvs tajā laikā bija ieslodzījumā Vorkutā. 

— Kad mamma nomira, kaimiņi teica, ja neviens mūs nepieņems, vajadzēs doties uz bērnunamu un tur ar māsu gan jau mūs izšķirs. Tas mūs tā nobiedēja, ka abi iebēgām mežā, kur trīs dienas slēpāmies. Tad cilvēki mūs atrada, un vecvecāki atbrauca pakaļ, — to dienu notikumus atceras Jānis. 

Ne tā laika traģiskie notikumi, ne dzīve brāli un māsu gan neizšķīra. Lai arī katrs dzīvo atstatus, abi turas kopā joprojām, un, kā zina stāstīt savējie, Lilija ir tikpat dzīves spara un prieka pilna kā vecākais brālis. 

Bija jāstrādā un jāaug lielam — tā par savu bērnību teic Jānis. Vecāku nebija un vecvecāki jau gados, tā ka visiem kopā vajadzēja rūpēties par iztikšanu, saimniecību un kolhoza darbiem. Tēvs no Vorkutas atgriezās 1957. gadā, kad Jānis jau bija pusaudzis. Tā bija iepazīšanās no jauna. Kā bērns viņš redzējis izsūtīšanas brīdi, kad viens pēc otra uz Sibīriju devās kaimiņi. Arī vecāmāte jau bija sasaiņojusi nepieciešamākās lietas, un vairākas naktis  briesmu gaidās visi gulējuši apģērbti. Izvešana pagāja garām, bet kopš tā laika Jānis apņēmies dzīvē mantu nekrāt. 

Zīmogs un paraksts noteic visu

Pirmo profesiju pļaviņietis apguvis mehanizatoru skolā Vestienā, bet lauksaimniecības tehnika tomēr nesaistīja. Jānim tik ļoti gribējies “šoferēt”, ka licis lietā neatlaidību un pat blēdīšanos, lai varētu doties mācīties par autovadītāju. 

— Pēc mehanizatoru skolas divus gadus varēju nedoties dienēt, bet es tik ļoti gribēju mācīties par autovadītāju, tāpēc uz Jēkabpils kara komisariātu devos pats, lai mani sūta mācīties. Tolaik tādu norīkojumu varēja dabūt, ja iepriekš nebija iegūta kāda profesija, bet man jau bija. Komisariātā tomēr piekrita palīdzēt — ja nākamajā dienā atvedīšu no kolhoza parakstītu apstiprinājumu, ka man kā traktoristam tur nav darba. Bija ziema, tehnika darbnīcā, un priekšsēdētājs piekrita. Nākamajā dienā “papīrs” būšot atstāts kantorī. Satraukts agri no rīta devos uz turieni, un vajadzīgā izziņa bija. Autobusa starmešu gaismās abi ar tā vadītāju steigā skatījāmies — atļauja ir! Steidzos uz komisariātu, un, tiklīdz to iesniedzu, bija zvans no kolhoza priekšsēdētāja, kurš bija paguvis parunāt ar darbnīcu vadītāju, ka esmu tomēr vajadzīgs kolhozam. Dokuments ar zīmogu un parakstu tomēr bija spēcīgāks par telefona zvanu, un es tiku mācīties uz Daugavpili, — smaida Jānis. 

Dienēt gribējās Tālajos Austrumos, bet ticis līdz Kurskai, Orlai un Brjanskai Krievijā. Vispirms bijis apsardzes rotā, bet tad jau pie auto vadīšanas — vilcis gan lidmašīnas, gan piegādājis pārtiku un armijas munīciju. Bijis interesanti, bet darba daudz — tik jābrauc! 

Ar pasažieriem nestrīdas

Dienestā sadraudzējies ar puisi no Jēkabpils, un pēc dienesta abi devušies uz turieni, iestājoties darbā autobusu parkā. Pēc neilga laika vienam piedāvāja strādāt par autobusa vadītāju Pļaviņu hidroelektrostacijas būvniecībā. Gribēja abi, bet loze tika draugam, un Jānis palika Jēkabpilī. Ilgu laiku vadījis satiksmes autobusu 5. maršrutā uz slimnīcu, arī citviet apkārtnē. Ar pasažieriem nekad nekādu strīdu nav bijis, ar visiem sapraties labi. Arī ārpus darba viņam patikusi sabiedrība. Būt aktīvam tīk joprojām, bet tik lielas kopības kā savulaik gan vairs cilvēkos neesot — ja agrāk bija balle, gāja un lustējās visi. Tagad notiek labs koncerts, bet zāle pustukša. 

Braucot tālākus un tuvākus mar­šrutus, iepazinies ar nākamo sievu Veltu un pārcēlies uz Pļaviņām, kur bija autobusu parka filiāle. Var teikt, ka savos darba gados pieredzējis visdažādāko tehniku, un tikt pie jauna autobusa vadīšanas vienmēr bijis liels notikums. Iznācis braukt ne tikai regulāros reisus, bet arī vest cilvēkus ekskursijās. Dažkārt no vienas tikko atbraucis, kā jau atkal jādodas ceļā. Jau padomju laikā saņēmis apbalvojumu par labu darbu un arī vēlāk bijis ieredzēts darbinieks. 

Bez darba nevar 

Pārmaiņu laiks ieviesa korekcijas arī pasažieru pārvadājumu uzņēmumā. Daudz kas juka un bruka, kaut kas veidojās no jauna, un Jānim piedāvāja darbu mežrūpniecības saimniecībā ar autoiekrāvēju, tad par autobusa vadītāju Ziemeļaustrumu elektrisko tīklu uzņēmumā Aiviekstē, kur pagāja 11 gadi. Tad jau pensija bija klāt, bet bez darba negribējies, un kādu laiku pastrādājis uzņēmumā “Nordeka”, tad piegādes uzņēmumā Rīgā un par traktoristu vietējā pašvaldībā. Kad jau strādājošajiem pensionāriem “apgrieza” pensijas, metis darbam mieru, bet ilgi neiznāca. Vietējā uzņēmumā “Pato-1” autobusu vadītāji prasījuši, lai palaiž viņus atvaļinājumā. Kā sācis, tā atkal 11 gadus nobraucis.

— Kad pēdējos gadus atkal sāku strādāt Pļaviņās, biju pārsteigts — cik maz cilvēku gan autobusā, gan ielās! Savulaik viss pārpildīts, un dažkārt no rītiem maršrutā devās pat divi autobusi, — saka Jānis. 

Skaitot viņa darba mūžu, tā vien šķiet, ka nupat būs visi 100, ne tikai 80 gadu! Viņš teic — ja ne dažas likstas, strādātu joprojām. Bez darba un cilvēkiem nevar. Tagad vairāk ir mājas rūpes, un Jānis allaž kaut ko izdomā, ko papildināt dārzā. Ja kāds augļkoks neiepatīkas, maina ar citu. Māju savulaik iegādājušies ar Veltu, kura nu jau aizsaulē. Laulībā abiem aizvadīti 52 gadi, izaudzinot četrus bērnus un priecājoties par desmit mazbērniem. Abi dēli ar ģimenēm dzīvo turpat Pļaviņās, viena meita Raunā, bet jaunākā jau desmit gadus ir Amerikā. 

Politika un sports

Lai arī tik ilgi dzīvojis pie Daugavas, Jānis nekad nav bijis makšķernieks. Reiz paziņas solījuši iemācīt, un viņš sapircis nepieciešamās lietas, kā arī sācis gatavot kasti makšķerēšanas piederumiem. Ticis līdz vākam, kam pietrūka finiera. Tā kaste joprojām nav pabeigta, un Jānis smej — nu neiznāca kļūt par makšķernieku. Viņus ar Veltu gan saistījis cits vaļasprieks — sēņošana un ogošana. Jānis uz mežu dodas joprojām. 

Pļaviņietis aktīvi seko līdzi arī jaunākajiem notikumiem politikā, jo svarīgi, kas notiek Latvijā un pasaulē. Pats bijis 1991. gada janvāra barikāžu un Baltijas ceļa dalībnieks. Vēl viena lieta, bez kā nevar iztikt, — sporta pārraides. Tagad lielākais notikums ir hokeja čempionāts, un šis sporta veids tuvs no jaunības. Pats to gan nespēlējis, vairāk nodarbojies ar slēpošanu. 

Jānis atzīst, ka bērnība bijusi grūtāka, bet par tālāko nevar sūdzēties, lai kādi laiki bijuši. Viņš vienmēr vairāk turējies stingri pie zemes un praktiskām lietām, kas daudzkārt palīdzējis. Viņš ir priecīgs par dzīvi, kāda tā bijusi. 

Novadu ziņas