Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Intervija ar gada balvas “Zelta Mikrofons” laureātiem Didzi Bardovski un Kristīni Pāži

Par pļaviņieti Didzi Bardovski “Staburags” rakstīja, kad viņš vēl mācījās Rīgas 100. vidusskolā, kas savulaik bija vienīgā roka un džeza mācību iestāde valstī. Kopš tā laika viņš mērķtiecīgi turpinājis mūziķa karjeru un lielāku pazīstamību guva jau ar skatuves vārdu Bardo, spēlējot grupā “Gain Fast”, un vēlāk LNT šovā “OKartes skatuve”. Tur viņš satika savu skatuves un arī dzīvesbiedri Kristīni Pāži. Jau vairāk nekā gadu viņi abi ir stukmanieši, dzīvo, iekopj Didža vectēva lauku sētu Klintaines pagastā un plāno, kā šo vietu attīstīt mūzikai un pasākumiem. Par to saruna ar Didzi un Kristīni.

Veidojas īpašais skanējums
Mūsu saruna notiek pēc mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta Mikrofons” pasākuma, kur Didža un Kristīnes muzikālā apvienība “Kautkaili” ieguva balvu par gada videoklipu ar dziesmu “Kaut kaili”. Grupas sastāvā ir arī trešais dalībnieks — ģitārists Kaspars Vizulis. Viņu dziesmas ir tādas, kas neviļus aizskar kādu izjūtu stīgu. Pirmajā brīdī ir kā neliels belziens pa pieri, bet tas liek aizdomāties, kāpēc tā.

— Kā radās muzikālā apvienība “Kautkaili”?
Kristīne (K.): — Pēc solo darbības un dueta, kurā izpildījām akustisku mūziku, sapratām, ka gribam muzikāli attīstīties, izmantojot plašāku instrumentāciju un elektroniku. Grupas veidošanas process nebija tūlītējs — izmēģinājām vairākus radošos virzienus un arī cilvēku sastāvus, bet gala rezultātā palikām trijatā. Arī nosaukums nāca jau labu laiku pēc darbības sākuma, izmēģinot vairākus variantus. Metot uz papīra dažādas vārdu spēles, atnāca savienojums “Kautkaili”. Uzreiz jutu, ka tas ir tas, pie kā apstāties, jo mūsu trio ir tāds patiess, kails savā būtībā un mūzikā.

Didzis (D.): — Mums svarīgi bija piesaistīt vēl kādu dalībnieku, lai īstenotu vīziju par to, kā dzirdējām mūsu mūziku. Noteicošais bija ne tikai profesionalitāte, bet cilvēks, draugs, kurš spētu iejusties mūsu tandēmā. Kaspars tāds ir.

— Kā var raksturot jūsu abu mūzikas stilu?
K.: — Mums pašiem grūti to definēt. Nekad neesam likuši sevi kaut kādos rāmjos, jo tas ir mainīgs process. Klausāmies, kas aktuāls mūzikā, taču mūsu pašmērķis nav skriet pakaļ mūzikas pamatplūsmas tendencēm, lai tikai skanētu radio un iegūtu vairāk klik­šķu sociālajos tīklos.

D.: — Mēs daudz eksperimentējam ar mūzikas žanriem. Mums tuva ir rokmūzika, ritma blūzs un arī elektroniskā mūzika. Kaspars ir absolvējis Amsterdamas konservatoriju kā džeza ģitārists. Šo visu saliekot vienā muzikālā katliņā, veidojas mūsu īpašais skanējums. Pieejot mūzikai šādi, nekad nevar paredzēt, kāds būs gala rezultāts. Ilgtermiņā jau nevari aiziet no sevis. Kāds esi, tādu mūziku veido.

K.: — Pēdējā laikā vairs tik daudz neklausos apkārtējos viedokļos, jo tie manai jaunradei traucē. Mana mamma mēdz teikt, ka mums vajadzētu rakstīt ko jautrāku un populārajai mūzikai tuvāku, taču es pēc dabas esmu tāda melanholiska un vados pēc tā, kas komponēšanas brīdī pie manis atnāk.

— Jaunām dziesmām ir pirmo klausītāju vai kritiķu loks, kuru viedoklis ir izšķirīgs — ies tā tālāk vai nē?
D.: — Ļoti daudzas dziesmas nekur nav aizgājušas tieši tā iemesla dēļ, ka viens otram un katrs pats sev esam vislielākie kritiķi. Mēs radošajā procesā tiecamies pēc perfekcijas, bet kaut kādā brīdī nākas piekāpties un sevi nobremzēt, jo nevar visu paveikt ideāli. Līdz ar to ir iekrājies daudz materiālu, kas nevienam pat nav rādīti. Vienā brīdī šķiet, ka ir jau gatavs, bet pēc brīža tomēr nē, un noliekam to vēlākam laikam.

K.: — Dziesmu pirmsākumi man ir ļoti personiski, tāpēc bieži vien tos nevienam nerādu, lai process neapstātos jau saknē. Didzis ir tas, kurš to visu dzird pirmais un “iemet” savu viedokli. Tad materiāls tiek aranžēts datorā. Šajā procesā mums mēdz rasties nesaskaņas par skaņu un instrumentu izvēli, tad talkā nāk Kaspars un domstarpības tiek izlīdzinātas pēc demokrātijas labākajiem principiem.

Meklē iespējas
— Kā šobrīd klājas mūziķiem?

D.: — Neraugoties uz šī brīža situāciju pasaulē, jaunrades ziņā mūziķiem šis ir ļoti darbīgs laiks. Lielākā daļa apraduši ar jaunajiem apstākļiem un nežēlojas, bet mēģina šo laiku izmantot produktīvi. Protams, nav vairs tik aktīvas koncertdzīves, taču ir daudz vairāk laika jaunas mūzikas un projektu īstenošanai. Kristīne šobrīd aktīvi darbojas tikai mūzikā — komponē jaunas dziesmas, apgūst klavierspēli un plāno potenciālo koncertdarbību. Aizvadītā vasara bija ļoti darbīga ar salīdzinoši daudziem koncertiem. Jāteic, ka paši esam dziļi mūzikas “burbulī”. Visi draugi ir mūziķi. Tā vide tik ļoti iepazīta, ka ik pa laikam gribas no tās izkāpt, jo ir daudz citu lietu, ko var darīt. Es pats darbojos ne tikai mūzikā, bet arī multimediju dizainā. Esmu nodibinājis  savu uzņēmumu šajā jomā. Tas viss viens otru papildina un liek meklēt dažādas iespējas.

— Kāpēc tieši šis virziens?
D.: — Kad pabeidzu mūzikas vidusskolu, neilgu laiku pastudēju reklāmu un sabiedriskās attiecības, kas tolaik bija populārs virziens, bet mani tomēr nesaistīja. Interesēja multimediju dizains, un pirms kādiem astoņiem gadiem abi ar Kristīni nolēmām, ka dosimies uz Dāniju to studēt. Man tā bija laba pieredze, kas pavēra pilnīgi jaunu pasauli dizainā.

K.: — Domāju, ka man toreiz vajadzēja mācīties mūziku, bet tolaik galvenais uzstādījums mums bija nomainīt vidi, un Dānija šķita laba iespēja. Gūtās zināšanas Kopenhāgenas Biznesa akadēmijā gan palīdz videoklipu montāžā, ko pati daru. Tagad ir vēlme vairāk pamācīties mūziku. Šis laiks ir labs jaunu zināšanu apguvei, Didzis, piemēram, Pļaviņu Mūzikas skolā sāks apgūt vijoli.

D.: — Šajā situācijā vēl gan neesmu apmeklējis nevienu nodarbību klātienē, bet pats daudz esmu apguvis pašmācībā.

K.: — Didzis vispār ir multimākslinieks — paņem jebkuru instrumentu rokā, spēlē, un arī skan.

D.: — Kad viens apgūts, saproti principus, kā rodas katra skaņa, vari spēlēt. Vēl jau ar vijoli esmu tāds pats čīgātājs kā jebkurš iesācējs, bet tālāk tas ir treniņa jautājums. No visiem mūzikas instrumentiem, ko esmu spēlējis, mīļas joprojām ir klavieres. Tas arī bija sākums, ko mācījos Pļaviņu Mūzikas skolā. Pirmo reizi pie klavierēm piesēdos šajā pašā mājā, un tagad tās te atgriezušās.

K.: — Savulaik vairāk spēlēju ģitāru, bet tagad pārsvarā spēlēju un komponēju pie klavierēm. Tāpat ikdienā mēdzam uzspēlēt arī bungas un basģitāru. Kas tobrīd pie rokas, to arī spēlējam.

— Saspēle ir laba?
K.: — Saspēle rodas spēlējot, bez uzstādījuma, ka visam uzreiz jāskan izcili. Taču mēs noteikti labāk saprotamies un esam sadziedājušies  šajos desmit kopdzīves gados. Tas nu ir fakts.

D.: — Ir kaut kas atšķirīgs, bet šajos gados esam iepazinuši viens otru un protam pielāgoties. Bez tā neiztikt, jo mums viss ir vienuviet — mājas, vieta, kur muzicējam un ierakstām mūziku. Arī dziesma, kas ieguva “Zelta Mikrofona” balvu, tapusi tepat. Šis laiks ir ļoti izmainījis veidu, kā top mūzika, un ne vienmēr vajag profesionāli aprīkotas studijas. Kristīne sacer dziesmu, uz vietas to producējam, aranžējam (izkrāsojam, piebilst Kristīne — aut.) un laižam pasaulē.

— Latvijas mūzikas vidi gan nereti mēdz salīdzināt ar ierobežotu “pīļu dīķi”, kur nevar īpaši izvērsties. Vai tā ir?
K.: — Savā ziņā jā, tomēr tas, ka Latvijā esam tik maz, ir priekšrocība, jo ir daudz vieglāk tapt sadzirdētam. Lai arī varbūt ir tā mazuma piegarša, jo nav daudz koncertvietu un festivālu, kur uzspēlēt, taču viss jau ir mūsu pašu ziņā. Izvērsties var un vajag.

 D.: — Ierakstot jaunu dziesmu un to publicējot, nekas pats par sevi nenotiek. Šobrīd svarīgi, lai tai būtu arī video, citādi tā pazūd. Katrai dziesmai svarīgi tikt līdz radio, un tam vajadzīgi kontakti, kas nāk tikai ar laiku. Tas ir visur — gan Latvijā, gan ārzemēs, kur nereti iesaistās lielās izdevēju kompānijas, kas jaunu mūziķi paņem paspārnē, veido viņa tēlu. Beigās jau tāpat visu izšķir klausītājs — patīk vai nē. Līdz ar to var būt ieguldīti līdzekļi, darbs un rezultāta nav. Jābūt pārliecinātam par produktu, ko piedāvā. Ja nav pieprasījuma, to nepērk, tāpat kā citās jomās, un tā tas ir arī mūzikā.

Mūzika ir darbs
— Cik pārējā pasaule gatava mūs pieņemt?

D.: — Latvijas mūzika ir ļoti attīstījusies, domāju, ka radītā materiāla kvalitāte nav daudz sliktāka par to, kas top citur Eiropā. Atrodamā informācija visiem ir līdzīga, galvenais, kā to izmanto. Latvijā parādās jauni virzieni, notiek dziesmu rak­stīšanas nometnes, uzmirdz arvien talantīgāki mākslinieki. Tas, ka visi cīnās par vienām un tām pašām vietām, ir kā dabiska atlase, normāli. Arī lielu mūzikas industriju pārstāvniecības ienāk Baltijas valstīs. Tas viss beigās atduras pret to, cik kurš gatavs darīt. Šodien nevar teikt, ka Latvijā ar mūziku nevar nopelnīt. Tas ir iesīkstējis stereotips no pēcpadomijas laikiem, ka mūziķis nav “kārtīga” profesija. Ir pretēji — ja gribi nodarboties ar mūziku, dari, jo ar to var ne tikai izdzīvot, bet dzīvot. Mūzika nav tikai ģitāras pa­strinkšķināšana un padziedāšana kādā pasākumā, bet tāds pats darbs kā jebkurš. Skatuve, gaismas un ovācijas ir tikai fasādes redzamā daļa. Aiz tā visa ir paša ieguldījums un vesela industrija. Peļņa uzreiz nerodas, ja tevi parāda televīzijā.

— Pašiem ir kāds senlolots sapnis vai latiņa, uz ko tiekties?
K.: — Man noteikti gribas izdot pirmo “Kautkaili” oriģinālmūzikas albumu taustāmā formā, kā arī soloalbumu. Par to jau tik sen sapņoju un saprotu — jābeidz runāt un jāturpina komponēt. Albumu aktualitāte gan pēdējā laikā zudusi, bet es jūtu, ka man tas kā māksliniecei ir svarīgi. Vēl noteikti vēlos ar grupu izbraukt Eiropas tūrē un sākt aktīvi strādāt  ārzemju tirgum, jo mums ir dziesmas arī angļu valodā.

D.: — Nekā konkrēta nav, bet galvenais mērķis ir arvien labāk un pilnasinīgāk turpināt darīt, ko daru — spēlēt koncertus, tūres, ierakstīt jaunu mūziku un, protams, uzrunāt arvien jaunus klausītājus.

— Cik laba un noderīga bija pasaules pieredze, jo iznācis būt vairākās valstīs?
K.: — Dzīve Dānijā bija labs atspēriens. Esot tur, daudz ceļojām un guvām iespaidus Āzijā un dažādās Eiropas valstīs, mēnesi nodzīvojām Portugālē, jo alkām pēc piedzīvojumiem. Laiks ārzemēs kopumā deva ļoti labu pieredzi, esot starptautiskā vidē, plašāku pasaules redzējumu un jaunus draugus.

D.: — Dānija ir pārtikusi valsts, un studenti ir labi finansiāli nodrošināti, tāpēc bija iespēja ceļot un daudz redzēt. No otras puses, tā dzīve ir tik ērta, ka ieslīgsti rutīnā — neieguldot pārāk daudz darba, tāpat esi apgādāts. Tad gribas arvien vairāk pasēdēt dīvānā un neko nedarīt. Pie tik mietpilsoniskas dzīves nebijām raduši, un palika garlaicīgi. Tāpēc apzināti braucām atpakaļ uz Latviju, lai sāktu visu no nulles un darītu to, ko vēlamies. Dzīves būtība jau nav nopelnīt naudu un dzīvot viegli. Var jau aizbraukt uz Dānijām, Anglijām un citām valstīm, nopelnīt kaut kādu naudu, lai atļautos konkrēti kaut ko. Jā, būsi pārticis, bet lielākoties tur tik un tā būsi tikai svešinieks. Kāda tad tam visam pievienotā vērtība? Man tā ir tad, kad eju pa ielu un, piemēram, sastopu klasesbiedru no 3. klases. Tie ir tādi sīkumi, bet ļoti svarīgi, tā ir mūsu piederība, saknes. Šis vispār ir laiks, kad cilvēkiem jākāpj ārā no saviem burbuļiem, jo turēšanās pie tiem dara visus inertākus. Tāpēc ir forši atrast ko jaunu. Arī cilvēki apkārt mainās, un, ja kāds čīkst, ka nevar vai nav iespēju, esmu neizpratnē. Ja cilvēki mazāk domātu tikai par peļņu un savu labumu, varbūt arī kaut kas mainītos. Mēs arī tik naski lamājam valdību, bet lielākā daļa, nonākot tajā vietā, darītu tieši tāpat un varbūt vēl sliktāk. Ir jau viegli sēdēt un čīkstēt. Ja kādam pajautā, ko pats esi darījis, atbilde ir — neko. Ir jāmēģina, ko arī daru, un negaidu, kad Kariņš un Levits izglābs manu dzīvi. Pats gribu to veidot, dažkārt kāpjot sev pāri un darot lietas, ko iepriekš neesmu darījis. Cīnoties ar mazvērtību, ka pats neesi nekas un citi var labāk, patērē ļoti daudz enerģijas. Kad to visu atmet, viss sāk notikt.

Radīt ko paliekošu
— Kāpēc tagad tomēr Stukmaņos?

D.: — Jau iepriekš bijām apsvēruši domu dzīvot laukos, jo bija apnikuši Rīgas dzīvokļi. Tas viss kaut kā dabiski notika. Bija pārdomas, ko iesākt ar māju, jo tā nebija īpaši labā stāvoklī. Celt jaunu nelikās laba ideja, un pamazām sākām remontēt. Esam daudz ko paveikuši un tagad tajā dzīvojam pastāvīgi, arī ziema tepat aizvadīta. Lielākā vērtība mums ir lielais šķūnis, kas savulaik kalpoja saimnieciskām vajadzībām, bet tagad redzu, ka tā būtu lieliska vieta pasākumiem. Tas ir tāds izaicinājums — mēģināt darīt un veidot ko paliekošu. Pašiem ko tādu pacelt nav iespējams, un cenšamies atbalstu gūt no projektiem. Arī multimediju jomā ir idejas, ko gribētu īstenot saistībā ar Stukmaņiem, parādot, ka viss var notikt arī laukos. Lauksaimniecība noteikti nav padomā, jo nav tik daudz zemes un arī gribēšanas, tas piesien pie vietas, kas mums neder, jo bieži ir jābrauc un jāpiedalās koncertos un pasākumos. Bez Rīgas arī nevar, bet esam pateicīgi par šo vietu, jo būt tikai pilsētas mūros šajā laikā nav tas patīkamākais. Var redzēt, cik grūti cilvēkiem klājas. Mums ir tas plašums, kur iziet, un arī dārziņš.

K.: — Man, visu līdzšinējo dzīvi pavadot Rīgā, šīs pārmaiņas bija krasas, taču labu laiku par to jau biju sapņojusi un esmu sajūsmā, jo man ļoti patīk lauku dzīve, daba un rosība. Ļoti gaidu, kad varēs ķerties pie zemes darbiem, atkal kaut ko rušināt un stādīt. Abi esam arī lieli badmintona fani. Šķūnī esam uzlikuši tīklu un, tiklīdz būs siltāks, atsāksim spēlēt. Arī ēst gatavošana mūsu saimē ir mans meistarstiķis. Daudzi brīnās, ka esam nomainījuši Rīgas dzīvi pret laukiem. Galvaspilsēta, manuprāt, gana izdzīvota un izbaudīta, ar laiku gribas dzīvot tuvāk dabai, būt mierā un klusumā, prom no pilsētas dunas. Tomēr arī bez Rīgas iztikt gluži nevar. Visam jābūt balansā.

Vizītkartes
Vārds, uzvārds: Didzis Bardo.
* Dzimis 1986. gadā.
* Mācījies Pļaviņu ģimnāzijā un Rīgas 100. vidusskolā, Kopenhāgenas Biznesa akadēmijā studējis multimediju dizainu un komunikāciju. Pļaviņu Mūzikas skolā apguvis klavieru un akordeona spēli, spēlē basģitāru, ģitāru, bungas.
* Dizaina sfērā sadarbojies ar “Prāta vētru”, “Instrumentiem”, Donu, Lindu Leen un citiem.
* Darbojies kā solodziedātājs, grupās “Gain Fast”, “My Radian You”, “ANNNA”, vēlāk duetā ar Kristīni “Du duo”, šobrīd muzikālajā apvienībā “Kautkaili”.

Vārds, uzvārds: Kristīne Pāže.
* Dzimusi 1992. gadā.
* Mācījusies Rīgas Imantas vidusskolā, pabeigusi multimediju dizaina un komunikācijas studijas Dānijā, Kopenhāgenā.
* Spēlē klavieres, ģitāru, komponē un dzied.
* Solokarjera, duets “Du Duo”, grupa “Kautkaili”, gada balvas “Zelta Mikrofons” laureāte ar Latvijā straumētāko dziesmu  “Zemes stunda”, kas radīta kopā ar reperi Ansi.

Novadu ziņas