Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Jo vairāk darbu, jo vairāk var izdarīt

Simona Pužule pēc vairāku gadu prombūtnes atgriezusies uz dzīvi dzimtajā novadā. Enerģiskā sieviete aizvadījusi pirmo mēnesi Daudzevas dienas centra bērniem un ģimenēm vadītājas amatā. Plāni un nākotnes attīstības vīzija ir lieli, un, runājot ar  Simonu, rodas pārliecība, ka viņa visu iecerēto īstenos. Viņas lipīgais optimisms, smiekli un vēlme darīt iedvesmo.

Kad bērni Simonai prasa, cik ilgi jāmācās, lai kaut ko dzīvē sasniegtu, viņas atbilde ir 22 gadi. Pēc Daudzevas pamatskolas mācījusies Rīgā, Rēzeknē un Jelgavā, kur ieguvusi maģistra grādu meža ekoloģijā un mežkopībā. Tāpat Simonai ir sākumskolas skolotājas izglītība. Viņa ir arī sieva, mamma gandrīz trīsgadīgai meitiņai un četrus mēnešus vecajam dēlam. 

Uzticēties un ļaut izpausties 

— Esi no tiem, kas mūžu dzīvo, mūžu mācās?

— Mani saista vide, kādu brīdi strādāju Dabas aizsardzības pārvaldē Ķemeros. Jelgavā iepazinos ar nākamo vīru, un dzīve mainījās. Pārcēlāmies uz viņa dzimto pusi Cēsīs. Pērn pusgadu biju angļu valodas skolotāja, uz savas ādas izbaudīju attālinātās mācības. Tad pieteicās otrs bērniņš, un mēs atnācām uz Daudzevu. Ar meitiņu gadu biju mamma uz pilnu slodzi. Man ir grūti nosēdēt mājās, tādēļ, kad parādījās vakance Daudzevas dienas centrā, pieteicos. Dēlam tagad ir četri mēneši, mana mamma palīdz ar pieskatīšanu. Dienas centru no mammas mājas šķir pļava. 

— Kādu redzi dienas centra attīstību savā paspārnē?

— Ir tik daudz ideju un vēlmju! Vēlos, lai bērni pēc skolas nenodarbojas ar muļķībām, nāk uz šejieni, labi un kvalitatīvi pavada laiku. Lai viņi saprot, ka dzīvē ir kaut kas vairāk nekā tikai ielu slīpēšana un nepatikšanu taisīšana. Iespējams, esmu mazliet neobjektīva, jo uzaugu ģimenē, kurā prioritāte bija iet un darīt, jau bērnībā manī ieaudzināja vērtības un elementārās pieklājības normas.

Šonedēļ bija nodarbība slapjajā filcēšanā. Ieradās tikai viena sieviete no Jaunjelgavas. Cilvēki pandēmijas laikā ir iesēdējušies, neko nevēlas darīt vai iesaistīties. Tā ir viena no lietām, ko vēlos izmainīt un panākt — iekustināt cilvēkus, parādīt, ka tepat uz vietas ir tik daudz iespēju! Gribētu dienas centrā veikt izmaiņas, daudz ko uzlabot, bet līdzekļi ir ierobežoti. Priecājos par visu, kas mums ir dots, tajā pašā laikā redzu perspektīvas, ko laika gaitā varētu uzlabot. Galvenais ir uzticēties un ļaut bērniem izpausties. Saprotu, ka viņi bieži viļas — to nedrīkst, to nevajag, arī man nākas novilkt robežas. Uz centru nāk kāds puisis, kurš ir ideju ģenerators. Ja viņa radošums un idejas tiks pareizi virzītas, viņš mūs vēl pārsteigs! 

— Nav grūti apvienot darbu ar divu mazu bērnu audzināšanu?

— Ir vieglāk un man labāk, ja es nāku, socializējos un realizēju sevi darbā. Bērnu audzināšanā palīdz vīrs un mani vecāki. Man šķiet, jo vairāk ir darāmā, jo vieglāk un vairāk var paveikt. Ja tev darāmo lietu sarakstā ir tikai mājas uzkopšana, tad paveic tikai to, bet, ja saraksts ir garāks, tad produktivitāte lielāka. Jā, man gribētos vairāk izbaudīt laiku ar dēliņu, tomēr labāk ir šādi, nekā viņam ir stresaina un uzvilkta mamma. Esmu priecīga, ka varu realizēt sevi profesionālajā jomā.

Jābūt elementārai pieklājībai

— Attiecībās ar dienas centra bērniem ieturi kādu robežu?

— Attiecībām jābūt draudzīgām, bet vajadzīgs nospraust arī robežas. Mani sākumā nopietni neuztvēra, apkārtējie domā, ka esmu ļoti jauna. Svarīgi, lai bērni zina noteikumus un respektē mani. Mani nav jāuzrunā ar “jūs”, tomēr elementārai pieklājībai jābūt. Es cienu bērnus, un viņi ciena mani. Mana attieksme atspoguļojas pret mani pašu. 

— Vai izjūti pandēmijas sekas?

— Bērni ir iesēdējušies, negrib iet uz skolu. No lielākajiem bērniem sapratu, ka dažiem mājās ir vieglāk, jo nav jātiek galā ar socializēšanos. Es pārdzīvotu, ja savā bērnībā nevarētu iet uz skolu. Skola ir bērna dzīves epicentrs, otrās mājas. Ir grūti, kad apkārt ir 101 viedoklis. Bērni mājās saklausās vecāku dažādo nostāju. Mums bija diskusijas ar bērniem, viņi čīkstēja par spļaušanu trauciņā. Viens otram sejā spļaut var, uz ielas spļaudīties var, bet trauciņā nevar? Pēc siekalu testa nodošanas viņi atnāca un atzina, ka tur nebija nekā grūta. Bažas ir par rudeni un ziemu. Saslimstības statistikai palielinoties, var tikt ierobežotas aktivitātes iekštelpās, bet ne ārā. 

Kaitina baumošana 

— Pēc nostrādātā mēneša kas izrādījies visgrūtākais?

— Man ļoti nepatīk klačošanās, aprunāšana. Viena lieta ir sēdēt ar draudzeni pie tējas tases un patrīt mēles, bet nākt un aprunāt puspagastu nav normāli. Baumas izplatās ātri, kāds mani apsveica ar kļūšanu par skolas direktori, pērn nemaz nezināju, ka esmu izšķīrusies no vīra. Maza apdzīvota vieta, visi viens otru te pazīst. Nezinu, kā šo problēmu izskaust! Es neesmu dusmīgais tips, bet šis gan mani aizkaitina. Tas parāda, kā cilvēki ir audzināti, atklāj viņu inteliģenci.

Uztaisa trauku un pēc tam izšķaida

— Kādas ir tavas prioritātes vadītājas amatā, ko vēlies nodot bērniem?

— Vēlos iemācīt cienīt apkārtējo vidi. Man nav saprotams, kā var nodarbībā dienas centrā uztaisīt trauku un pēc tam to tepat ārā uz akmeņiem izšķaidīt, pie tam —  aiz sevis nesavākt. Tas pats ar papīru mētāšanu. Es nekad mūžā neesmu tīšuprāt mēslojusi, tādēļ man to ir grūtāk pieņemt. Otrais ir cieņa. Lai ko bērns vai viņa vecāki domātu par kādu cilvēku, nevar iet un rupjiem vārdiem izrunāties vai jebkurā citā aizskarošā veidā izpausties. Bērnam jāpaskaidro, kāpēc tā nedrīkst uzvesties. Esmu ievērojusi, ka ļoti svarīga ir abpusējā saikne. Ja pret bērnu izturēsies ar cieņu, viņš tev ar to atdarīs. Vēlos bērnos iesēt vēlmi sasniegt vairāk, motivēt būt ambiciozākiem. Neesmu šeit atalgojuma vai kāda cita savtīga iemesla dēļ. Es tiešām ticu, ka man ir, ko viņiem dot.

Palīdz psiholoģija un smiltsērkšķu lasīšana

— Kur smelies enerģiju, lai ar prieku stātos pretī ikdienas izaicinājumiem?

— Pašstimulācijā. Cenšos neapstāties, iet un darīt. Pat ja bijusi smaga diena, cenšos to uz āru nevērst. Pievēršos kādai nodarbei, kas palīdz atbrīvoties no negatīvajām emocijām. Darbā esmu savākusies, vadītājas pienākumi prasa atbilstošu uzvedību un rīcību. Cenšos neizgāzt spriedzi uz mājiniekiem. Audzējam smiltsērkšķus, tagad ir ražas laiks, ja vajag atjaunot spēkus un sakārtot domas, tad braucu lasīt tos.

— Ar desmit gadu pieredzi psiholoģijā neizbēgt arī no sevis vērtēšanas, analizēšanas?

— Protams! Mamma jau mani strostē, ka lasu tik daudz psiholoģijas grāmatu un skatos vebinārus “kā pareizi vajadzētu rīkoties”. Man liekas, ka es daudz ko daru nepareizi. Daudziem apkārt ir bērni ar mazu vecuma starpību, šķiet, ak, cik viss ir labi. Un tad ir mana pieredze — bērnu histērijas, pāri darīšana un citas nebūšanas. Es saprotu, ka man ir jāmēģina iejusties meitas ādā, jāizprot situācija no viņas skatu punkta. Mēs ar vīru viens otram sniedzam ieteikumus, korekcijas, kā kurā situācijā labāk rīkoties vai tieši pretēji — nedarīt. Ir lietas, kas no malas skaidrāk redzamas. Spiedienu rada arī augstās sabiedrības gaidas, ko paši esam uzbūruši — “vienmēr viss skaisti” sociālajos kontos.

Psiholoģijas un pedagoģijas studijas un iegūtās prasmes palīdzējušas izprast daudzus notikumus un rīcības likumsakarības. Bija brīdis, kad likās, būšu tikai mamma un ar to pietiks, bet tā nebija. Visiem tā bija ērtāk. Arī vīram bija patīkami, ka sieva mājās un viss ir kārtībā. Grūtāk, ja pretī ir tāds pats cilvēks ar savām profesionālajām ambīcijām un vēlmēm. Arī piesakoties darba vakancei, tika precizēts fakts, vai man mājās tiešām ir zīdainis. Jā! Tā ir mana izvēle. Esam ģimenē to izrunājuši, mani atbalsta un palīdz. Ir priekšstats, ka, ja esi zīdaiņa mamma, tava vieta ir mājās. 

Visu sasniegusi pati

— Fakts, ka esi daudzeviete, palīdz?

— Neviens mani nepazina! Mana mamma ir biedrības “Spuldzīte” dibinātāja, viņu Daudzevā zina, bet tā kā tagad man ir vīra uzvārds, tad paliku neatpazīta. Man tas patika! Nereti tiku dzirdējusi, ka to un to sasniedzu caur mammu. Nē, visu esmu sasniegusi pati! Jā, man ir maza darba pieredze, daudzus gadus esmu mācījusies, realizējusies projektos. Man izdevās visu sasniegt pašai. Priecājos, ka spēju sevi apliecināt, ieguvu uzticību un pēc pārrunām saņēmu pozitīvu atbildi. Cilvēki jo­projām ar neticību raugās uz dienas centra darbību, ka te viss notiek bez maksas. Nāciet, iesaistieties, un jūs gūsiet prieku, izaugsmes un piepildījuma sajūtu! 

Vizītkarte. Vārds, uzvārds: Simona Pužule. 

Dzimšanas laiks un vieta:
1992. gada 3. jūlijs, Ogre.

Izglītība: pirmā posma skolotāja ar tiesībām pasniegt dabaszinātnes.

Dzīvesvieta: Aizkraukle. 

Nodarbošanās:
Daudzevas dienas centra bērniem un ģimenēm vadītāja. 

Ģimene
: vīrs, divi bērni.

Vaļasprieks: dabas baudīšana.

Horoskopa zīme: Vēzis. 

Jaunjelgavas novadā