Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Meditācija ar zāģi un āmuru

Lai arī Žannas Malašenokas dzimtā puse ir Jelgava, viņu labi zina, pazīst un atceras arī Aiz­kraukles pusē, jo īpaši Kokneses novadā. Vairākus gadus viņa dzīvo Saulkrastos, strādā Rīgā un no darba ar jauniešiem brīvajā laikā, nervus atpūtinot, prātu un rokas nodarbina, darbojoties ar koku un dažādiem instrumentiem. Meistarība uzaudzēta tik tālu, ka “pogas izgriež” daudziem vīriešiem. Žurnāla “Dari Pats” amatnieku konkursā viņas radītie darbi augstu novērtēti un saņēmuši arī galveno balvu.

Žannas dzīves līkloči ir sarežģīti. Rūdījums, kas gūts bērnībā un jaunībā, izveidojis šodienas Žannu. Pati gan atzīst, tikai pēdējos gados beidzot apzinājusies sevi, kļūst brīvāka, atvērtāka. Mācījusies no katra dzīvē satiktā cilvēka. “Man šogad būs 55 gadi, un no tiem vismaz 40 gadu es sevi nepieņēmu, sev likos nekam nederīga.”

“Par zaķi” uz Rīgu

— Kā jelgavniece nokļuva Kokneses pusē?

— Nāku no sešu bērnu ģimenes. Mani no ģimenes izņēma, un kopš tā laika neuzturu sakarus ar radiniekiem. Vecāki mani atstāja pašplūsmā. Mācījos Suntažu internātskolā. Skolēni tur bija arī no nelabvēlīgām ģimenēm, vecākajās klasēs astoņpadsmitgadīgi un pat vecāki. Saku paldies tiem cilvēkiem, kas bija manā dzīvē — pamācīja, palīdzēja. Tas notika padomju laikā, kad nebija plašas iespējas vērsties pie psihoterapeitiem vai līdzīgas palīdzības. Pēc 8. klases bija kaut kur jāiet, jāmācās, jāatrod dzīvesvieta. Toreiz internātskola noteica, kur jaunietim tālāk jāmācās. Pateicu, ka uz profskolu neiešu. Ar šodienas prātu gan domāju citādāk. Toreiz tehnikumus sauca par fūrmaņu skolām, neslava gāja tām līdzi. Vienu gan sapratu — man vajadzīga izglītība, ar to dzīvē kaut ko dabūšu. Vismaz dzīves telpu. Suntažos bija jauka zīmēšanas skolotāja, rīdziniece, un viņas iespaidā aizgāju uz Rīgas 3. internātskolu. Rīga — mans sapnis jau no pirmsākumiem. Bērnībā bija labs draugs Gints Stepiņš. Ar viņu kopā septiņu gadu vecumā aizbraucām vieni paši uz Rīgu. Toreiz bija dīzeļvilciens Rīga—Ērgļi. Iesēdāmies un “par zaķi” aizbraucām.

Vīrs iemācīja amatnieku darbus

— Rīgas skola bija tas, ko vēlējāties?

— Tā bija ar mūzikas novirzienu, un sapratu, ka garīgā pasaule mani uzrunā. Pirmajā gadā nemācēju nevienu instrumentu spēlēt. Skolotāja Lazarēviča iemācīja klavierspēli. Sāku dziedāt korī, mani iedrošināja, teica — nekas, ka nepazīsti notis, tev balss ir, un ielika trešajos altos. 

Skolas laikā Rīgā internātā paliku arī nedēļas nogalēs, un draudzene Agnija, kas nāca no pārtikušas ģimenes, uzaicināja pie sevis. Palīdzēju mājas darbos, un viņas mamma mani iebīdīja lauksaimniecības virzienā — uz vetārstiem. Sākumā pretojos — dzīvniekus nogalināt nevaru, ārstēt nevaru, bail no asinīm. Eksāmenus Lauksaimniecības akadēmijā tomēr noliku un tiku “zotos”. Agnijas mamma gan teica, ka tā nebūs diez ko laba profesija, bet pārāk nepārmeta. Tajā laikā iepazinos ar nu jau bijušo vīru Aigaru. Pēc akadēmijas nonācu Madonas pusē — Mētrienas kolhozā. Aizgāju tur ar savu īpašumu — saliekamo gultiņu. Iedeva man dzīvokli, un sāku aprast ar dzīvi. Tas bija talonu laiks, un tos varēja iemainīt, piemēram, šņabja talonus pie galdniekiem pret puķu kasti. Ap to laiku no Somijas atgriezās mans draugs, sākām dzīvot kopā un apprecējāmies, aizgāju dzīvot uz Vecbebriem — viņa dzimto pusi. Audzējām zemenes, cūkas, pārkvalificējos un sāku strādāt par zīmēšanas skolotāju turienes internātskolā. Vēlāk pabeidzu mājturības kursus un mācīju arī šo priekšmetu. Piedzima meita — Elīna Helēna —, vīrs atkal aizbrauca uz Norvēģiju, atbrauca un teica — tu te tā nesēdi mājās! Zini, kā Norvēģijā visas sievietes strādā? Pirms tam mēs ar viņu kopā bieži remontējām savas dzīves telpas. Viņš man ierādīja, kas ir špaktelēšana, betonēšana, šuvošana, krāsošana. Padomju laikos viņš par Somijā nopelnīto naudu bija uzcēlis garāžu, un tā bija mūsu darbnīca.

Kaimiņš gandrīz “uzlaida gaisā”

— Jūs nepretojāties, neteicāt, ka tas nav sievišķīgi, kam tas vajadzīgs?

— Nē. Tas taču ir tikai tāds stereotips. Arī zootehniķiem, slaucējiem patiesībā vajadzētu būt tikai vīriešiem. Smags darbs. Mēs ar Aigaru bijām dzīves apdauzīti vai varbūt uz augšu pasisti. Darbus nešķirojām — ja vajadzēja, viņš gatavoja ēst, mazgāja traukus. Viņš mani iesaistīja mašīnas remontos, un sapratu, ka man patīk tehniskas lietas, saprotu mehānismus. Dzīves krustceles izdarīja savu, izšķīrāmies, un viņš jau padsmit gadu dzīvo Norvēģijā. Kad vēl dzīvojām kopā, Vecbebru mājas pirmā stāva kaimiņš mūsu māju gandrīz “uzlaida gaisā” — aizmirsa aizgriezt gāzes balonu. Viņa dzīvoklis izdega, bet mēs nolēmām pārcelties uz Koknesi. Skaisti izremontējām dzīvokli un izšķīrāmies. Tajā laikā strādāju arī Pļaviņu Mākslas skolā. Bebru internātskolu slēdza, un man bija jāmeklē cits darbs. Pāris mēnešu pasēdēju bezdarbniekos, iestājos galdnieku kursos. Toreiz man jautāja — ko jūs pēc tam darīsiet, varbūt izvēlēties ko citu? Bet ko es darīšu ar tām sociālā pedagoga zināšanām, ko arī piedāvāja? Sapratu, ka bez darba sēdēt — tas nav man, un aizbraucu uz Nīderlandi. Trīs mēnešus pastrādāju fiziski smagu darbu — pie salātiem, pie konveijera 14 stundas aukstumā un mitrumā. Tajā laikā meita jau teica — būšu aktrise. Elīnu ievirzīju mūzikas virzienā, tagad viņa dzīvo Anglijā, mācās aktierskolā un pieņēmusi skatuves vārdu Hawk (Vanags). Nesen viņai bija diplomdarba izrāde, kurā attēloja Krievijas opozicionāra Navaļnija sievu.

Bet es atgriezos Latvijā un drīz vien atkal devos uz ārzemēm — Ālandu salām — ābolus lasīt. Darbs atkal fiziski smags, bet zināju, par ko strādāju. Pat šobrīd domāju, ka gribu atkal turp aizbraukt. Nopietni. 

Nāk jau pensijas gadi, cik ilgi tā dauzīšos pa ārzemēm, sāku domāt par darbu Latvijā un pamanīju sludinājumu par auklītes vakanci Strazdumuižā (tagad Rīgas Strazdumuižas vidusskola-attīstības centrs vājredzīgajiem un neredzīgajiem bērniem).

“Iekabina” 11 večiem

— Darbu, protams, dabūjāt?

— Skolas direktore ir klasesbiedrene. Viņa izlasīja manu CV un teica — par aukli nestrādāsi, iesi par audzinātāju. Atkal bija jārisina dzīvošanas jautājums. Palīgā nāca draudzene, kas dzīvo Saulkrastos, — aicināja dzīvot pie sevis. Viņa nesen iegādājusies īpašumu, kas  bija kāda padomju laika krājēja pilns pievākts. Sākām tīrīt, kārtot, uztaisīju pirmo lietu — komposta kasti. Vēlāk vēl kādas trīs. Sākām sēt, stādīt, un komposts noderēja. Pirmā lielā būve bija siltumnīca. Ap māju zemes daudz, nebija, kur īsti apsēsties, atpūsties, un uztaisīju galdu. Pēc skolas gāju pie kāda puisīša, palīdzēju vecākiem viņu kopt, un tur manās rokās nonāca žurnāls “Dari Pats”. Izlasīju par darbu konkursu. Izlēmu piedalīties ar savu nesen uztaisīto galdu. Konkursu rīko ik gadu, un turpināju tajā piedalīties, līdz pērn saņēmu galveno balvu.

Finālā “iekabināju” 11 večiem. Kopumā bija pieteikti apmēram 30 darbi. Tā kā galds dārzā nevarēja stāvēt klajā vietā, izdomāju, ka būvēšu lapeni. Darbarīku īsti vēl nebija, sākās ņemšanās ar dēļu sagādi no vietējās zāģētavas. Lapenei žurnāla žūrija piešķīra augstāko novērtējumu.

No rīta dara klusos darbus

— Nebija bail, ka nesanāks? Lapene izdevusies pat mākslinieciski skaista.

— No mājas bail iznākt ārā. Nu, nē taču! Esmu vizuālo mākslu mācījusies, šo to saprotu no kompozīcijas, mākslas vēsturi skolā mums dzina iekšā tā, ka bail. Ja kaut kas ir iekšā, sanāks. Pētu līnijas dabā, kā veidojas koku zari, un to atdarinu savos darbos. Ja kaut ko nezinu, nesaprotu, paskatos internetā, “YouTube”. Man ir labas attiecības ar bijušo vīru, viņš man atdeva savu ripzāģi, atveda žurnālgaldiņu. Tam uzliku biezo saplāksni — pārtaisīju par darbagaldu. Ideju man pilna galva. Pabeigts telpu remonts, uztaisītas kāpnes. Tagad iesākts kafijas galdiņš. To taisu no sazāģētām brusām, stiprinu kopā ar epoksīda sveķiem. Nedaudz pārsteidzos, pieļāvu kļūdu, bet tas nekas. Kad esmu iekšā darbā — tas ir tāds relakss, burtiski meditēju. Man jautā — kur es laiku ņemu? Neguļu. Nakts ir mans ienaidnieks — gaidu rītu, kad atkal varēšu darboties. Vasarā ceļos sešos, līdz ar gaismu. No rītiem daru klusos darbus, neurbju, nezāģēju, bet krāsoju, špaktelēju. Lodžija pie mājas bija pārtapusi par darbnīcu, kurā ziemu un vasaru zāģēju, skrūvēju. Saku draudzenei — tā lodžija ir šausmīga, ne īsti uzkāpt, ne pasēdēt, drīz grīda iebruks. Ķēros pie tās pārbūves. 

— Ko saņēmāt komplektā ar galveno balvu?

— Kad aizbraucu pie firmas pārstāvja, kas nodrošina galveno balvu, viņš man izbrīnīts jautāja — kā jums tas izdevās? Sarunā jutu, ka īsti netic, taustās, laikam domāja, ka vīrs uzcēla un es iesūtīju. Kad sākām runāt par tehniskām lietām — pārliecinājās. Vispirms bija mazā, pusfināla balva — leņķzāģis un elektriskā ēvele. Lielajā — sastatnes leņķzāģim, līmeņrādis ar lāzeru, vertikālā urbjmašīna, ļoti laba, precizitāte liela, zobenzāģis, skrūvgriezis ar akumulatoru un vēl šis tas. Pati biju iegādājusies “lobziku” — figūrzāģi.

Tur, augšā, var nobremzēt

— Darot darbu, aug arī meistarība.

— Beidzamajā laikā pētu, mācos dažādus koku sastiprināšanas veidus, lai tie izturētu lielāku slodzi, lai mazāk šuvošanas. Taisot lapeni, iemācījos likt šindeļu jumtu. Domāju, ka tagad nebūtu problēma šindeli uzlikt arī  lielām platībām, ar visām teknēm. Tagad top lodžijas interjers, mēbeles. Taisu zvilni, veikalā jau noskatīju tam matraci.

— Strādājot gadās arī kļūdas.

— Kā bez tām. Zvilnim kalu ārā vietas, kurās dēļus iestiprināt, un šķēlums pavērās daudz vairāk, nekā man vajag. Brusas nopirku pārāk mitras, kalstot saplaisāja, un kvadrāts, kādu gribēju iegūt, vairs nav tāds. 

— Tagad varētu ņemt pasūtījuma darbus — Saulkrastos pilns ar vasarnīcām.

— Kā tad. Man liekas, ka tur, augšā, var nobremzēt. Pie draudzenes darbojos arī nedaudz altruistiski — nemaksāju īres maksu, tā vietā strādāju, ieguldu savu līdzekļus tajā, ko uzbūvēju.

— Vai šis darbs, panākumi kaut ko jūsos mainījuši?

— Bija posms bērnībā, jaunībā, kad likās — nevienam neesmu vajadzīga. Man neviena nav, un esmu nekas. Labi, ka bija klasesbiedri, pie kuriem varēja aizbraukt, pagaršot tik īpašo rabarbermaizi. Tas, kas tam nav gājis cauri, nenovērtē vienkāršas lietas. Ir arī skaudīgi cilvēki, kas tagad saka — ko tu tur ņemies, sievišķi! Manī varēja izveidoties naids, skopums, dusmas, bet manī tā nav. Ziniet, kādas īpašības sevī tagad kaldinu? Pacietību, pacietību, pacietību... 

Novadu ziņas