Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nepadoties, daudz sapņot un tvert no dzīves visu iespējamo

Klusi un mierīgi savu 24. dzim­šanas dienu atzīmēja Jurita Agneta Matuseviča no Jaunjel­gavas. Jubilāres vārds daudzreiz ticis pieminēts laikraksta "Staburags" sporta lapas slejās. Goda pjedestāla iekarošana nu aizvirzījusies otrajā plānā, tagad jaunjelgavietes prioritāte ir vadīt sporta stundas skolēniem un tvert skaistos dzīves mirkļus, kad vien tas iespējams. 

No sportistes par sporta skolotāju 

Juritai Agnetai Matusevičai ir divi jaunāki brāļi un māsa, un viņas vecākās atvases tituls iet kopsolī ar atbildības nastu. Visvairāk viņa to izjuta vidusskolas gados, kad brāļus un māsu vajadzēja pieskatīt, izņemt no bērnudārza. Skolas gadi Juritai bija piepildīti, jauniete izbaudīja plašās iespējas, kas palīdzēja noskaidrot talantus un iezīmēja profesijas izvēli ietekmējošās jomas. “Tas bija piedzīvojumu laiks, notika dažādi pasākumi. Šībrīža situācija nereti liek kavēties atmiņās par to, kā bija, un bija patiešām labi,” skolas gadus atminas jaunjelgaviete. Jubilāre aktīvi iesaistījās starptautiskās pašizaugsmes programmā jauniešiem “AWARD”, organizēja pasākumu “Spicā nakts” Jaunjelgavā. “Man patika radīt prieku citiem. Jaunieši šo pasākumu gaidīja ar nepacietību. Arī es guvu pozitīvas emocijas no organizēšanas, radīšanas un piedalīšanās aktivitātēs.” 

Juritai vienmēr paticis būt kustībā. Sākot mācīties Jaunjelgavas vidusskolā, viņa iestājās arī Aizkraukles novada sporta skolā. “Man patika viss, izmēģināju spēkus basketbolā, volejbolā, skriešanā, sarakstu varētu turpināt. Tā kā biju apaļīga, sprintere vai tāllēcēja no manis nesanāca, tādēļ treneri novirzīja mani uz mešanas disciplīnām. Padevās labi. Bija augstas vietas novada, Latvijas un pat Baltijas mērogā. Pienāca brīdis, kad vajadzēja izvēlēties par labu vienam konkrētam pamatveidam, tā man bija vesera mešana,” stāsta Jurita. 

Pēc vidusskolas absolvēšanas jaunjelgaviete izlēma par labu studijām Latvijas Universitātē, lai kļūtu pa sporta skolotāju. Motivāciju deva sporta skolotājas Anitas Jegorovas iedrošinājums un komplimenti par labi novadītiem sporta pulciņiem bērniem. Jurita bija otra labākā septiņu studentu vidū, kas ieguva vietu budžeta grupā. Studiju slodze bija iemesls, kādēļ Jurita pārtrauca aktīvus treniņus. Viņa atzīst, ka nav jēgas šad tad patrenēties, vai nu dara uz visiem 100%, vai met mieru. Vesera mešana palika otrajā plānā, pa reizei viņa vēl startē kādās sacensībās, bet lielākoties laiks tiek sadalīts starp studijām nu jau maģistrantūrā un sporta skolotājas pienākumiem.

Bez melnajiem taustiņiem neiztikt 

Ceturto gadu Jurita ir sporta skolotāja Rīgas Bolderājas Jaunajā pamatskolā. Ikdienā nākas saskarties ar dažādiem izaicinājumiem. Salīdzinājumā ar audzēkņu skaitu Jaunjelgavā Rīgas skolā klasēs ir vairāk audzēkņu. “Bērni nāk no dažādām ģimenēm, ir arī bāreņi, no ģimenēm izņemti bērni. Mazākie skolēni ir vaļsirdīgi, stāsta un dalās ar savu situāciju. Tā ir emocionāla slodze, ko agrāk neapzinājos.” 

Jurita sevi raksturo kā laikmetīgu, modernu skolotāju. Visiem izpatikt nav iespējams, tomēr jaunība ir priekšrocība darbā ar bērniem, tā palīdz viņus vairāk izprast un rast kopēju valodu. “Ir bērni ar untumiem, kas nāk no “šikajām” ģimenēm, kur mamma vai tētis ir advokāts, un, ja kaut ko ne tā pateiksi, dabūsi pa mizu. Tā kā esmu gados jauna skolotāja, man ar skolēniem ir vieglāk rast kopīgu valodu. Gados pieredzējušākām kolēģēm šķiet, ka vecā attieksme ir vienīgā un labākā, bet jāsaprot, ka laiki ir mainījušies un bērni arī. Tehnoloģijas ir kļuvušas par pašsaprotamu lietu. Kad bērni uzzina, ka lietoju aplikāciju “Tik Tok”, viņi prasa, ko es tur publicēju, stāsta par saviem kontiem. Veidojas komunikācija, kas sastrādāšanās procesā, stundās ir noderīga,” stāsta Jurita. 

Sākumā jubilāre pārdzīvoja, ja nācās saskarties ar negatīvu attieksmi, bērnu pretestību. Piedzīvotais norūdījis, jaunjelgaviete apzinās, ka bez melnajiem taustiņiem dzīvē neiztikt. Ja viņa vēlas turpināt mācīt, tad ar šiem gadījumiem jāsadzīvo. “Pēc sporta stundām strādāju arī ar pagarinātās dienas grupu, pieskatu bērnus, līdz vecāki atnāk pakaļ. Darba dienas beigās mājās klusumā izbaudu stundu vai pat divas. Troksnis visas dienas garumā atstāj savas sekas,” atzīst Jurita. 

Emociju iemūžinātāja 

Juritas darba ikdiena cieši saistīta ar galvaspilsētu, taču katru nedēļas nogali viņu var sastapt dzimtajā pusē, Jaunjelgavā. Jubilāri velk atpakaļ miers, klusums un dabas tuvums. “Man nepatīk vietējā baumošana, tādēļ reti izeju ielās. Visvairāk laika pavadu ar ģimeni mājās un apciemojot vecvecākus, kas dzīvot turpat netālu.”

Viens no jubilāres vaļaspriekiem ir skaistu mirkļu iemūžināšana fotogrāfijās. “Man vienmēr paticis daudz staigāt. Pastaigu laikā ikreiz ievēroju kaut ko skaistu, ko vēlējos iemūžināt. Sākumā izmantoju to, kas bija — vecu “Samsung” telefonu ar kameru. Laikam jau man padevās, jo no apkārtējiem saņēmu labas atsauksmes. Pēc pirmā nostrādātā gada sevi iepriecināju un iegādājos fotokameru. Sekoja uzaicinājumi iemūžināt pasākumus, kāzas, vecmeitu ballītes un uzņemt individuālās fotosesijas. Man visvairāk patīk kadros noķert cilvēku emocijas. Tas ne vienmēr ir viegli. Privātā fotosesijā var paiet divas līdz trīs stundas, līdz cilvēks atslābinās un izdodas noķert vairākus desmitus kadru, kuros jūtamas patiesas emocijas. Man nepatīk cilvēkus nolikt kā manekenus, labprātāk sekoju līdzi brīvām kustībām un ķeru patiesu emociju piepildītus mirkļus.”

Sevi iepriecina ar ceļojumu

Šonedēļ Juritai apritēja 24 gadi. Dzimšanas dienai nekādi plāni netika kalti, patiesībā jaunjelgaviete ar svinībām ir atzīmējusi tikai vienu — 18. jubileju. “Tā bija vienīgā dzimšanas diena, kuru es gaidīju un gatavojos. Ar mammu cepu kūku, griezu salātus, izdomāju aktivitātes, lai ar draugiem kvalitatīvi pavadītu laiku. Citos gados labprātāk iepriecinu sevi ar kādu ceļojumu, atzīmēju kopā ar draugiem. Tieši pirms pandēmijas dzimšanas dienā devos kruīzā ar draugiem uz Stokholmu,” atmiņās dalās Jurita. 

Runājot par dzimšanas dienu, viņa atklāj, ka vienmēr ar humoru uztver septembra gaviļniekus, tātad kāds labi sagaidījis Jauno gadu. Cik jaunjelgavietei zināms, viņa bija gaidīta, taču tēvs cerējis, ka piedzims dēls. Vilties gan nav nācies, jo meitai interesē automašīnas, kā arī patīk makšķerēt. Jubilārei ir divi vārdi, jo vecāki nespēja vienoties. Pirmais vārds Jurita ir par godu mammas draudzenei, Agneta ir tēta izvēlētais vārds. Prakse likt dubultvārdus turpinājusies, un arī jaunākajām ģimenes atvasēm vecāki deva divus vārdus. 

Jubilāres dzīves moto ir — nekad nepadoties un daudz sapņot, tvert visu, ko var. “Vienmēr var atrast laiku pasaules izzināšanai, tieši tādēļ man patīk ceļot — redzēt ko jaunu! Pandēmija ceļošanas iespējas ļoti ietekmēja, bet es nevarēju nosēdēt mierā, tādēļ devos jaunatklāt dažādas Latvijas vietas. Iepriekšējās brīvdienās biju Ventspilī, Kuldīgā un Liepājā. It kā daudzreiz tur ir būts, bet katru reizi var atrast ko iepriekš neredzētu, neizmēģinātu,” stāsta jubilāre. 

Novadu ziņas