Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pastaigā pa Muižas ēzelīša taku

4. un 5. jūlijā Latvijas pilīs un muižās notiek tradicionālās Vēsturisko parku un dārzu dienas, ko organizē Latvijas Piļu un muižu asociācija. Šogad arī Lielzalves muiža piedalās šajās dienās.

Uzskata, ka Lielzalves muižas parks veidots 19. gadsimta sākumā, bet vēlākajā laikā mainījies, pieaugot kokiem, mainot stādījumus pēc dažādo saimnieku vēlmēm un vajadzībām. Tomēr tajā ir vēsturiski elementi, par ko vērts stāstīt ceļotājiem, ko gaidīsim muižas parkā pie Lielajiem vārtiem abās dienās, gan 4., gan 5. jūlijā, plkst. 10 un 15, lai izstaigātu Muižas ēzelīša taku un arī pašas kungu mājas telpas, ja būs interese.

Nevaram plānot, ka ienācējs te redzēs pili, bet gribam padarīt ēku pieejamu un interesantu jebkuram apmeklētājam, lai kāds būtu viņa ierašanās iemesls. Nenovēršamās nolemtības iespaidam liekam pretī savu mērķi — pierādīt sabiedrībai, ka skaistajam Sēlijas kultūrvēsturiskajam novadam vajadzīga vēl viena vēsturiska pērle, — sēliskajai pašapziņai, lepnumam un godam.
Dzirdam iebildumus, ka šādu un vēl daudz greznāku pamestu muižu, piļu ēku mūsu Latvijā ir ne mazums, un tās iet bojā. Bet mēs dzīvojam Sēlijā — Daugavas kreisajā krastā uz augšu pa Daugavu. Gadsimtu gaitā šīs zemes redzam tikai pa pusei apdzīvotas, mežiem, purviem un laukiem klātas, tālu no lielajiem centriem, un gandrīz nekas te nav tik ievērības cienīgs, lai par to interesētos un šurp brauktu pa sliktajiem ceļiem. Te vienmēr bijuši lauki, ar to saprotot arī savā ziņā atpalicību, bet kas Latvijai devuši tik daudz gaišu un nozīmīgu personību.

Sēlijas novadu muzeji un krātuves glabā vēl neapzinātus vēstures dārgumus. Arī šajā gadsimtā te ir lauki, bet ar ciemiem un jaukām pilsētiņveidīgām “salām”, un par kultūras līmeni atbildam tikai mēs paši, kas te dzīvojam. Varbūt ir labi būt pieticīgiem un samierināties ar to, kas paliek pāri, bet Sēlija ir pelnījusi vairāk.

Novadu ziņas