Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pēc 40 gadiem dzīve tikai sākas

Liepu mēnesī dzimšanas dienu svin aizkraukliete Evita Salmiņa. Dzīvespriecīga sieviete, kurai lielākā bagātība ir ģimene, kuru apbur interesantas vietas un cilvēki, kura dara darbu, kas patīk un sirdij tuvs.

Kad zvanu Evitai, lai aicinātu uz sarunu, viņa teic, tas ir pārsteigums. Vai bieži gadās piedzīvot pārsteigumus? Jubilāre atbild, ka gadoties gan. “Tā man dzīvē iekārtots — tas, ko es plānoju, nenotiek. Vai nu pati sev par pārsteigumu ko izdaru, vai kāds cits man to sagādā, un ir labi.” Visi gan skaisti, koši, īpaši kādu izcelt ļoti grūti. Piemēram, bērnu dzimšana un pirmā tikšanās ar viņiem ir viens liels neaizmirstams pārsteigums. Tā kā jubilārei ir trīs bērni, trīs reizes dzīve to sagādājusi.

Juris koda rokā

Evita, kā pati saka, dzimusi, augusi un visu mūžu dzīvo Aizkrauklē: “Trīs reizes gāju bērnudārzā, ceturto reizi eju skolā. Viss tepat, pie Daugavas krastiem.” Visa bērnība pagāja Zvaigžņu gravā: vasarā — štābiņi, ziemā — ar ragaviņām no kalna. Pretī veikalam “Kukulītis” bija pļava, kurā ganījās divi zirgi: melnais bija Ikars, brūnais — Juris. “Mēs, bērni, ar maizīti skrējām pāri ceļam barot zirdziņus. Juris koda rokā, Ikars tā nedarīja.”   

Pēc skolas beigšanas Evitas dzīve iegrozījās citādāk, jo drīz piedzima bērniņš, līdz ar to prioritātes mainījās. “Tagad domāju, ka bērniem ir jābūt jaunām mammām. Tas ir pavisam kas cits, ko var iedot gados jauna mamma. Savai meitai vairs neskaitos jauna mamma, un šur tur bērns tiek apdalīts. Jauni vecāki bērnus ņem visur līdzi, ar gadiem vairāk gribas mājās un mieru, daudz mazāk ir saviesīgās dzīves.”

Kāzu diena skaistā datumā

Vislielākā bagātība Evitai ir ģimene. Ar vīru Agri šogad nosvinēta 20 gadu kāzu jubileja, bet abi kopā ir ilgāku laiku. “Apprecējāmies skaistā datumā — 4. maijā. Tā kā tajā dienā ir brīvdiena, kāzu gadadienu nav iespējams aizmirst. Vēžiem ir tipiski, ka vislielākā vērtība ir ģimene. Nav svarīgi, kur un kā, bet svarīgi, ka kopā. Vīrs ir mans vislielākais atbalsts. Es nekad neesmu pretendējusi uz ģimenes galvas statusu. Man svarīgi justies droši, tad vari atļauties būt arī vāja. Sievietēm nevajag kraut sev virsū visu dzīves vezumu,” bilst Evita. Abi vecākie dēli jau ir savā dzīvē. Kristaps pašlaik mācās Spānijā par pilotu un ir realizējis savu dzīves sapni. Marks strādā Rīgā, pagaidām vēl nav izlēmis, par ko kļūt. Pastarīte Karīna ir 11 gadus veca un pašlaik iekrāso vecāku ikdienu. “Bērni ir izauguši par labiem cilvēkiem, tas ir galvenais,” saka laimīgā mamma.

Spēj gan pārliecināt, gan sasmīdināt

Evita piecus gadus darbdienās mēro ceļu uz Koknesi, kur uzņēmumā “Pallogs” strādā par starptautisko kravu pārvadājumu dispečeri. “Tas ir darbs ar cilvēkiem, un tāds man ļoti patīk,” teic aizkraukliete.  “Kad ierados uz darba interviju, man nebija ne jausmas, kas tas par darbu. Kad tajā visā biju iekšā līdz ausīm, nodomāju, vai normāls cilvēks vispār var to darīt?! Nu ir pagājuši pieci gadi, un saku — mierīgi, nav ne vainas.

Tas man arī padodas. Spēju gan pārliecināt un sarunāt, gan sasmīdināt, gan grūtā brīdī atbalstīt. Darbs ir dinamisks, aktīvs, nepārtraukti mainīgs, iepriekš paredzēt, kas notiks, nav iespējams. Tāds darbs ir man. Visu dienu sēdēt un klabināt taustiņus vai limonādes cehā pudeles pildīt nespētu. Tad es sajuktu prātā jau otrajā nedēļā. Man vajag, lai visu laiku kaut kas notiek, lai ir kas nezināms. Es palīdzu izplānot braucienus, izpildīt tos, palīdzu pārliecināt, ka jāizdara tas, kas jāizdara, lai kā to negribētos. Ir sava daļa rutīnas, kaut kas jāsavada datorā. Ir bijuši kuriozi, situācijas, kurās smiekli līdz asarām un asaras līdz smiekliem. Gan pats vari kļūdīties, gan citi. Arī “kovids” ieviesa lielas izmaiņas darbā. Dažiem klientiem pasūtījumi samazinājās, citiem pieauga. Tomēr darbs neapstājās.”


Bērnam īsta vasara

Pirms tam vairāki gadi aizvadīti uzņēmumā “Jeld-Wen”, kurā Evita veica ugunsdrošības, vides aizsardzības un darba aizsardzības speciālista pienākumus. “Pienāk brīdis, kad gribas kaut ko mainīt. Pusgadu atpūtos, izmantoju  iespēju būt bezdarbniecei, paaudzināt meitu, kas bija bērnudārznieka vecumā, piešķirt bērnam īstu vasaru, kad mamma ir mājās un ar draudzenēm var braukt peldēties. Taču rudenī sapratu, ka man ļoti gribas strādāt un nevaru vairs mājās nosēdēt,” stāsta jubilāre. Taču darba aizsardzība interesē joprojām, iespējams, šajā jomā varētu iegūt arī izglītību. “Tie, kas augstskolās izmācās par darba aizsardzības spe­ciālistiem, pārsvarā uzņēmumos uz vietas nestrādā, bet atrod darbu kompānijā, kura sniedz šo pakalpojumu. Manuprāt, tas nav īsti labi, jo pie cilvēkiem ir jāiet, jārunā, jāskaidro. Ir jāsaprot, ka tas nevar būt ķeksīša pēc, tikai parakstoties par instruktāžu,” uzskata jubilāre.

Citā pasaulē

Taču dzīve nav tikai darbs. “Vasarā cenšamies paceļot pa Latviju, apskatīt interesantas vietas, satikt interesantus cilvēkus. Lielākā daļa, kas brauc uz ārzemēm, pat iedomāties nespēj, kādas pērles ir te, Latvijā! Pērn bijām Litenē pie pusdārgakmeņu meklētāja Aivja Vorobjova. Fantastisks cilvēks! Tā prot aizraut, ka pašam gribas strādāt ar akmeņiem.

Šogad bijām Madonas pusē pie Ritvara Toča, kurš no kokiem taisa vilnu. Izklausās pēc pilnīga sviesta, liekas, onkulis izkūkojis prātu. Es prasu parādīt, un viņš rāda — sanāk! Es uz mutes! Kas skan dainās? “No liepiņas brunčus pinu,/No ozola — kamzolīti.” Tādas es nebiju dzirdējusi. No bērnības zinu pasaku par apburtajiem gulbjiem. Ļaunā ragana brāļus nobūra par gulbjiem. Lai viņi atkal kļūtu par cilvēkiem, māsai bija jānopin krekli no nātrēm. Multfilmā rādīja, ka viņa rauj nātres, tās pin un veido kreklus. Tagad es saprotu, ka tā nu gan viņa nedarīja, acīmredzot filmas veidotāji neko nezināja. Jo no nātrēm iegūst šķiedru un var izgatavot kreklu. Tātad tas ir reāli izdarāms, no kokiem var iegūt šķiedru.”

Šie nav vienīgie cilvēki, kas Evitu fascinējuši. Ar sajūsmu viņa stāsta par Ilmāru Ceriņu, kurš Raunā ražo makaronus, par Latgales podniekiem. “Spilgtas personības, sirdscilvēki! Tu esi citā pasaulē! Ar viņiem aizmirstas ikdienas rūpes, un viss pārējais  ir nesvarīgs. Tādus cilvēkus vērts satikt, no viņiem tāds enerģijas lādiņš, ka pietiek ilgam laikam.”  

Dvēseles barotava

Ģimenei Vietalvas pagastā ir lauku īpašums, kuru iekārto  jau 10 gadu, jo domā tur pavadīt vecumdienas. “Ja man 20 gados kāds teiktu, ka man būs lauku māja, dārzs, siltumnīca un milzīga puķudobe, kur tu iesi ar prieku, es pagrozītu ar pirkstu pie deniņiem un teiktu, ka viņš nav pie pilna prāta. Nepārtraukti strādājot ar cilvēkiem, sāc no visa nogurt un gribas mainīt vidi, pilsētā sēdēt negribas. Sākām meklēt māju nomalē un tādu arī atradām. Drusku nekurienē, jo māja ir trīs kilometrus no Vietalvas centra, reti mašīnas pabrauc garām. Esam atraduši, kur dvēseli pabarot. Tur esi tuvāk Dievam, tuvāk zemei, tuvāk visiem procesiem. Zaķīši, stirniņas un lapsiņas skraida. Pie mūsu eglēm zaķi nāk izkauties. Nāk āpši, eži, visa dzīvā radība. Cits laika ritums — bez steigas, straujuma. Kā jau laukos, darba daudz. Ar drusciņ nekas nebeidzas. Dārza darbos man liels palīgs ir meita,” saka jubilāre.

Jauni apvāršņi

Evita dzimusi skaistā laikā — teju jūlija vidus, kad vasara pilnbriedā, smaržo liepas, ko pavada bišu sans, ziedus raisa rozes un lilijas. 43 — tāds skaitlis būtu jāraksta uz dzimšanas dienas tortes. Dzīvespriecīgā balstiņa, sarunājoties pa telefonu, nodod, ka Evita sirdī  četriem gadu desmitiem nejūtas piederīga, tomēr atzīst, ka šim vecumam nav ne vainas: “Mēs ar  draudzeni pie tējas krūzes smējāmies, ka pēc 40 dzīve tikai sākas. Ir pavisam citas izjūtas — bērni jau paaugušies, var ar darbiem tikt galā, vairāk laika  veltīt sev, šķiet, atveras pavisam jauni apvāršņi. 20 gados likās — ja 40, tad lakatiņš ap galvu un pensijā, šobrīd jūtos tā ap 25.”

Evita stāsta, ka ģimenē patīk svētkus svinēt: “Mīļākie ir Ziemassvētki. Tad cenšamies visi būt kopā. Pērn bija pirmie Ziemassvētki, kad vecākais dēls neatbrauca, bet ar mums bija kopā tiešsaistē. Karīna katru gadu gatavo koncertu, izdomā spēles. Tad svētku vakariņas. Arī mēs, pieaugušie, kaut ko izdomājam. Atcerējos, ka mums ir superīgs dzejnieks Valdis Artavs, kurš sarakstījis “Ziemassvētku leģendu”. Lasījām, smējāmies, spriedām, kā tas vispār varēja notikt. Protams, ir arī dāvanas. Tas ir kopā būšanas laiks, jo šajā straujajā laikmetā tik reti iznāk visiem kopā pabūt. Tā mierīgi pasēdēt un parunāt.”   

Par savu dzimšanas dienu Evita teic: “Parasti jau ģimenes lokā ar kūciņu  un bezalkoholisko šampanieti atzīmējam. Karīna sacer kādu dzejolīti, izgatavo dāvaniņu. Šoreiz paies pavisam mierīgi, jo tā būs pirmdiena. Varbūt visi aizbrauksim kaut kur pastaigāties. Būs jauki pavadīta diena.

Man ir svarīgi cilvēki, kas man apkārt. Viņi to zina, un ceru, ka es viņiem arī esmu svarīga. Ar to man pilnībā pietiek.” 

Novadu ziņas