Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Pēc publikācijas: sociālā darbinieka pārdomas 1

Man ir 12 gadu pieredze darbā bāriņtiesā un 11 gadu darba  pieredze sociālajā dienestā. Publicējot subjektīvus cilvēku viedokļus un attieksmi par konkrētiem sociālajiem gadījumiem, svarīgi ir ņemt vērā profesionāļu viedokli, kas balstīts pilnīgākā informācijā par konkrētu lietu, nevis personīgās emocijās un virspusējā subjektīvā vērtējumā.
Taisnība ir, ka mēs nespējam palīdzēt visiem. Palīdzēt var tikai tam, kurš atzīst, ka palīdzība ir nepieciešama, un pats pēc tās griežas. Nereti jāsastopas ar neizpratni — kāpēc jūs neesat aizveduši ārstēt, kāpēc neiedevāt šo un neizdarījāt to? Nesen “Staburagā” bija publicēts sašutuma pilns raksts, ka cilvēku gandrīz apēd utis un sociālais dienests neko nedara: nenomazgā cilvēku, nelikvidē utis, neiekurina krāsni, neieliek logu. Taču pašvaldības atvestā malka tiek pārdota, pārtikas pakas iztirgotas, logus izsit paši un malkas šķūni arī nodedzina paši. Tas nekas, ka cilvēkam turpat blakus ir radinieki —  bērni, māsa un brāļi, ar vienu no kuriem kopā draudzīgi nodzer gan pensijas, gan par pārdoto malku un Sarkanā Krusta pakām iegūto naudiņu un pēc tam sūrojas, ka iestādes nepalīdz.
Bet šoreiz ne par to.  Mēs visi dzīvojam starp cilvēkiem. Un arī tie ir dažādi. Arī situācijas atšķiras. Gribas zināt, kādēļ neviens neziņo par to, ka šo pašvaldības gādāto malku kāds par pudeli nopircis, šīs Sarkanā Krusta gādātās pārtikas un higiēnas pakas. Tas nekas, ka sociālais dienests iedod labu cilvēku atnestos palagus un segas. Nereti pēc trīs dienām šo segu atkal nav! Kur tās paliek? Uz to atbildes nav. Ja līdzcilvēki šīs citu cilvēku ziedotās lietas no šiem grūtdieņiem, kuriem bieži ir invaliditāte vai citas veselības problēmas, “nepirktu”, iespējams, šīs lietas lietotu pats to saņēmējs.
Kādam šīs mantas ir absolūti vajadzīgas, un pēc tam klaigā —  redziet, viņš tāds un šitāds! Un pašvaldība neko neredz un nepalīdz! Kur ir tā mēraukla, cik ir iespējams palīdzēt cilvēkam, ja viņš šo palīdzību nepieņem, izmanto nelietderīgi vai ļaunprātīgi?
Jaunjelgavas novadā ir darīts viss, lai pilsētā un katrā pagastā būtu iespēja nomazgāties un izmazgāt veļu. Netiek atteikts arī tiem, kuriem nav naudas. Bet ik pa laikam atrodas cilvēki, kuri no mazgāšanās baidās  vairāk, kā var iedomāties. Ļoti bieži arī masu medijos un internetā lasām — kādā vietā kaimiņi sūdzas par kāda cilvēka smakojošo mājokli, par “pritoniem”, kuros salasās alkoholiķi, un neviens neko nedara. Jā, nedara. Jo nedrīkst. Likums aizsargā personas privātās dzīves neaizskaramību. Tātad, ja es uzskatu, ka ar mani viss ir kārtībā, iespējas kādam no malas ieviest manā mājoklī savu kārtību līdzinās nullei.
Valstī nepastāv arī piespiedu ārstēšanās no atkarībām vai psihiskām saslimšanām. Vairākas reizes esmu vedusi personas uz “Ģintermuižu” ārstēties, visu esam sarunājuši, piebraucam pie slimnīcas, persona pasaka — nē, es pārdomāju, es vairāk negribu, iznāk ārsts un pasaka, ka bez labprātīgas piekrišanas mēs nevaram viņu uzņemt. Ko darīt? Vedu mājās. Ir gadījumi, kad persona paliek ārstēties, bet pēc dienām divām — es vairāk negribu, un atkal — nevienam nav tiesību paturēt iestādē bez cilvēka piekrišanas. Tāpat tas ir arī ar ievietošanu pansionātā, pansijā, grupu mājā vai sociālajā dzīvoklī. Cilvēkam ir tiesības izvēlēties savu dzīvesvietu un veidu. Cilvēktiesības ir jāievēro, tās nedrīkst izmantot ļaunprātīgi, kaut arī es uzskatu, ka ir reizes, kad piespiedu ārstēšana būtu lietderīga pašas personas interesēs, paglābtu viņu no dažādām likstām un slimībām.
Ir daudz gadījumu, kad tieši ar sociālā dienesta atbalstu un palīdzību cilvēkam vai ģimenei izdodas mainīt savu dzīvi, veiksmīgi tikt galā ar atkarībām un citām problēmām, bet par šiem gadījumiem skaļi nerunā. Nerunā par tiem gadījumiem, kad ar mūsu palīdzību cilvēkiem tiek nokārtota invaliditātes piešķiršana, sakārtota dzīve, saglābta ģimene.
Bet par to, ka kāds ir saaudzējis utis, klaiņodams un dzīvodams cilvēka necienīgu dzīvi, tiek taisītas sensācijas. Šādus cilvēkus var redzēt  ne tikai Latvijas pilsētās, katrā pagastā dzīvo kāds. Un nav tādas iestādes, kura būtu tiesīga pieprasīt izģērbties, lai pārbaudītu parazītu esamību vai neesamību, un aizvest nomazgāties. Parasti gan šie cilvēki, arī nomazgāti un pabaroti, atgriežas pie savas ierastās dzīves  un paradumiem. Un tās ir viņu tiesības.
Ir bijuši gadījumi, kad man bijis jātaisnojas augstākai iestādei par veiktajām darbībām pēc tam, kad radinieki ir sūdzējušies par to, ka dienests ir iejaucies personu/ģimenes privātajā dzīvē pēc kaimiņu vai labu cilvēku sūdzībām, par to, ka nepalīdzam. Kaimiņiem šķiet, ka pašvaldība neko nedara, bet radinieki sūdzas par to, ka iejaucamies. Ļoti bieži gadās, ka par cilvēku rūpējas sociālais dienests, bet radinieki ierodas dalīt mantojumu...

Komentāri 1

zhannadarka

Nelāgs ieradums - attaisnoties. Jāsagremo arī atsevišķi gadījumi, kad nav izdevies būt uzdevumu augstumos. Ja Jēkabpils slimnīcas ārsts tajā "sašutuma pilnajā rakstā" nebūtu teicis, ka cīnījās par šī "bomža" dzīvību, kas reāli karājās mata galā, tad vēl varētu strīdēties... fakts ir tāds, ka nu negribas pelītēm ņemties ar tādām lietām. Bet tieši šie dzīves pabērni, no kuriem var atļauties novērsties pat radinieki, ir socdienesta svarīgākā rūpe. Tāpēc tur strādā profesionāļi ar pietiekami labu atalgojumu, lai spētu risināt šādas drausmīgas situāciju. Neviena atruna par nodzerto pabalstu vai pārdoto malku te nedarbojas. Un par visiem gadījumiem/sūdzībām utt vajag informēti ministriju, nevis taisnoties lasītājiem.

pirms 10 mēnešiem, 2020.03.30 11:02

Novadu ziņas