Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Cauri Krievijai uz Ķīnu

(30. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
127. diena
Svētki beigušies, jādodas tālāk! Šodien esam gatavi doties uz Halongas pilsētu, kuras krastā ir neskaitāmas salas, kādas droši vien katrs no mums redzējis kādā bildē vai raidījumā. Ja jau esam tik tuvu, tad šī vieta jāsasniedz neatkarīgi no laikap­stākļiem!
Diena mūs izbrīna — ārā spīd saulīte un ir daudz, daudz siltāk nekā tad, kad Hanojā iebraucām. Ejam uz sabiedriskā transporta pieturu, lai nokļūtu autoostā. Mūs pieviļ interneta karte, bet vietējie palīdz orientēties virzienos.
Lai gan liekas, ka nav nemaz tik tālu, brauciens ir piecu stundu ilgs un izmaksā  nedaudz vairāk kā trīs eiro, vilcieni un tūrisma firmu busi piedāvā braucienus par 10 eiro.
Pirms iebraukšanas pilsētā ir barjeras, kas tiek paceltas autovadītājiem, kuriem ir kāda īpaša atļauja. Mūsu autobusu nez kāpēc apsargi tālāk negrib laist. Kādu traci saceļ divi autobusā esošie konduktori! Tie sāk bļaut nelabā balsī, ārdās, metā rokas pa gaisu, liecas ārā pa logu, lai lamātu apsargus, un beigās arī lec ārā no busa, lai skrietu  sadot. Tādi skati! Vjetnamieši ir ļoti agresīvi, ja viņus sadusmo. Ļoti līdzīgi  laosiešiem.
Atļauju tālākajam ceļam tomēr saņemam un drīz vien nokļūstam lielajā pilsētā. No autobusa mūs izlaiž,  pārbraucot pāri lielam tiltam. To atpakaļ nākas šķērsot  kājām.
Visapkārt  paveras skaisti skati. Lielākas un mazākas salas  ūdenī, krastā stāv mazas, krāsainas zvejnieku laiviņas, un daži vīri arī šādā laikā ārā mazgājas. Uz salām šodien vairs nepaspēt, jo prāmji tur vairs nedodas, bet esam atraduši viesnīciņu par sešiem eiro tepat pilsētā, lai jau rīt dotos padzīvot kādā salā, kas ir arī nacionālais parks.
Halongas pilsētiņa nav tūrisma pērle, tās ir salas, kas veras uz mums no tālienes, bet te ir arī atpūtnieki, kas galvenokārt izklaidējas lielajos atrakciju parkos, kur ir neskaitāmi amerikāņu kalniņi, ūdens prieki, funikulieri no salas uz salu un daudz kas cits. Kad apstājamies kādā ielas ēstuvē, mums paskaidro, ka ir auksti, nav sezona, tāpēc viss ir lētāks.
     Apkārt nav daudz tūristu, vien daži ķīnieši klīst pa vēsajām ielām. Mēs atrodam savu viesnīcu, kas ir ļoti skaista, bet ledaini auksta. Labi, ka ir milzīga vilnas sega. No pilsētas šodien daudz esam redzējuši, bet lielākais piedzīvojums  sāksies rīt!
Halongas līcis ir pazīstams ar kaļķakmens akmeņainajām salām, to skaits ir vairāk nekā divi tūkstoši. Halongas līcis ir mājas  vairāk kā pusotram tūkstotim zvejnieku, kas dzīvo peldošajos ciemos. Līča bagātā bioloģiskā dažādība, skaistie skati un vēsture ir ieinteresējusi daudzus. Šis līcis ierakstīts UNESCO sarakstā kā viens no septiņiem jaunajiem dabas pasaules brīnumiem. Halongas līcis tiek saukts arī par “iegrimstoša pūķa līci”, jo leģenda vēsta, ka reiz dievi te sūtīja pūķus, kas šajā līcī meta dārgakmeņus, radot salas. Pētījumi pierādījuši, ka šī teritorija tika apdzīvota jau pirms desmitiem tūkstošu gadu.
129. diena
Tā kā brokastis iekļautas viesnīcas cenā, izmantojam iespēju,  te ir pat izvēle starp dažādiem ēdieniem, kas gan lielākoties ir saldie. Saņemam savu omleti ar cukuru (!) un sākam plānot dienu. Tā kā sala ir paliela, ar velosipēdiem vien apkārt neapbraukt, tāpēc šoreiz ņemam mocīti. Tādus var īrēt par divarpus eiro dienā. Pilna tvertne tādam izmaksā pusotru eiro.
Katbas sala ir populārākā un lielākā sala Halongas līcī. Viesnīcas, restorāni un bāri. Tūres, lēta transportu īre. Te var peldēties un sauļoties, ja vien piemēroti laikapstākļi. Kamēr vietējie zvejo, var izvizināties ar laivu vai prāmi un izpētīt netālu esošās mazākās salas. Ir gājēju takas, var izpētīt alas vai kāpt klintīs. Cik labi, ka esam iegādājušies lietusmēteļus. Lietus gan nav spēcīgs, bet, tā kā ir lietus sezona, tas ir diezgan regulārs.
Pēc 18 km brauciena sasniedzam nacionālo parku. Dodamies iekšā Katbas Nacionālajā parkā, kas ir mājas 32 dažādu zīdītāju sugām, ieskaitot dažiem no pasaulē vien 65 palikušajiem zeltgalvainajiem langūriem — tas ir pasaules pats apdraudētākais primāts. To gan neredzam, vien aplokā dažus briežus un putnus, kas šajā mitrumā vēl lidinās apkārt. Gan vieglāki, gan grūtāki ceļi ved tikai augšup. Lai arī kasiere mums teica, ka zīmēs skaidri norādīti visi virzieni, bieži takas dalās un tad nākas zīlēt pareizo ceļu. Tomēr takās ir pat patīkami maldīties, jo apkārt ir neredzēti akmens krāvumi un vīteņi, džungļi, pavisam dīvaini savijušies koki. Kā maģijas pasaulē!
Nokļūstam arī pašā kalna virsotnē, kurā nav viegli kāpt. Daudzi gan,  tāpat kā mēs, ir sarūgtināti, jo virsotne ir mākoņos un skaistie skati nav redzami. Uzkāpjam nelielā skatu tornī, kur atrodam iegravētu “Latvija”. Re, mūsējie arī te bijuši!
Esam ārā no parka un ar to pašu biļeti nokļūstam kādā stalagmītu alā. To tik daudzi neapmeklē, bet ala ir ļoti gara, skaisti izgaismota un tai visai var iziet cauri. Dažos alas posmos ir pat karsti, jo tā nav pazemē, bet gan kalnā augšā.
Maināmies, lai katrs no mums tiek pie mocīša stūrēšanas tik apbrīnojamā vietā un šķērsojam salu, lai atkal nokļūtu pie ūdens un turpinātu ceļu atpakaļ pa līkumaino krastmalas ceļu. Te redzami vietējie zvejnieki, kas dažos sausākajos līča nostūros līdz pat ceļiem ir ūdenī un lasa savus gliemežvākus, no kā ārā velk visādas radībiņas, ko vēlāk notiesā. Ceļš ved gar klintīm, un brīdinājuma zīmes vēsta, ka te akmeņi  mēdz ripot lejā. Pagaidām viss ir droši un arī ceļi ir diezgan patukši. Tūrisma sezonā te noteikti nav, kur apgriezties! Izbaudām braucienu atpakaļ, ik pa laiciņam apstājoties ceļmalā un apbrīnojot skaistos skatus.
Pašā pilsētā ierodamies pievakarē. Visu dienu esam braukuši, bet tvertne vēl  pilna! Pat Ho Ši Mins, varenais vīrs, kas reiz bija arī Vjetnamas premjers, dēvēja Halongas līci par “brīnumu, ko nevar salīdzināt ar citiem”, un viņam var piekrist. Vjetnamas kara laikā ASV flote šī līča dažādos kanālos starp salām izvietoja mīnas, līdz ar to kuģotājiem un laiviniekiem  joprojām ir risks.    
130. diena
Šodien nolemts doties atpakaļ uz Hanoju. Kāpēc dienu agrāk, nekā iepriekš plānots? 50 km no Hanojas atrodas pilsētiņa, kur mūsu radinieks projektējis TES un ar  ģimeni arī Vjetnamu apmeklējis. Būtu interesanti mūsu mīļajiem nogādāt pāris bilžu, kā  izskatās viss, kas redzēts pirms ilga laika. Tā nu pa ceļam uz Hanoju domājam “ieskriet” TES apskatīt.
Ceļamies jau sešos, jo jāpaspēj uz pirmo prāmi, lai šodien varētu visu izbraukāt. Ļoti nāk miegs, un visu laiku šaubāmies, vai tiešām nepalikt, bet beigās saņemamies un dodamies brokastīs. Samaksājam par viesnīcu un motocikla īri.
Brokastīs pasūtām zupu ar olu. Atkal uzkāpjam uz vecā grābekļa — ja vjetnamietim nepasaka, ka ola jāsacep, tad roltona buljonā tā būs jēla. Ēdam, kas ir, un dodamies uz busiņu, kas ved uz prāmi. Neticam savām acīm — ārā spīd saulīte! Tieši tad, kad dodamies prom, laikapstākļi uzlabojas. Nu varētu redzēt gan skatus no kalna virsotnes, gan ar kajaku  braukt cauri salām.
Stundu ilgajā braucienā iznāk pat pagulēt. Pie prāmja kāds vīrs pilnā balsī pievelk šķību noti līdzi savai dziesmai telefonā. Mazi, neaudzināti bērni ar dubļainām kājām skraida pa soliem. Ir arī daži tūristi. Un mēs. Ar prāmi lēnām slīdam cauri pasakainajām salām, solot te atgriezties. Viss ir brīnišķīgi! Arī šis īsais laiciņš te bija tieši tik, cik pirmajam ieskatam nepieciešams. Daba — tas ir  skaistākais ikvienā zemē!
Sasniedzam krastu, un atkal mūs aplenc taksisti. Protams, visiem atsakām un  kruīzu centrā pārprasām, vai tiešām tos piecus kilometrus līdz lielceļam nekursē sabiedriskais transports? Dīvaini, bet tāda nav.
Pa ceļam ēdam rīsus ar dārzeņiem, bet ēstuvē visi ļoti rupji, mūs apkalpo pašus pēdējos, esam jau ievērojuši, ka Vjetnamā ir vietas, kur ārzemnieki nepatīk. Sākas piecu kilometru gājiens uz ceļu, kas ved uz Hanoju.
Kad esam uz ceļa, pamājam kādam garāmbraucošam busam. Protams, neticam, ka brauks kāds tieši garām TES pilsētiņai, jo tā nav uz taisnākā ceļa Hanojas virzienā. Kad nosaucam kartē atzīmēto vietu, konduktors saka, ka turp tiešām brauc. Samulsuši kāpjam iekšā un nospriežam, ka konduktors pajokojis, lai tikai mūs dabūtu iekšā. Parādām vīram karti un vēlreiz visu pārprasām, tas atkal apstiprina, ka brauc cauri mūsu izvēlētajai pilsētai. Esam tik priecīgi, ka mums tāds laimīgs braucamais gadījies! Tas gan prasa tikpat daudz, cik maksājām no Hanojas līdz šejienei, bet piekāpjamies, jo tagad nevēlamies vairs riskēt tādu braucienu pazaudēt. Šoferis  autobusā arī uzpīpē un nemaz tik droši nebrauc, bet tomēr esam ceļā.
No līča līdz Hanojai nav tāls ceļš, bet pagājušo reizi braucām piecas stundas.  Tagad  arī ātrāk uz priekšu neiet. Šoferis vairāk stāv nekā brauc, iebraucam pat pie konduktora mājās, lai viņš aizskrietu paēst. Šāda prakse te viņiem ierasta. Atkal  apstājamies kādā vietā, lai visi varētu paēst.  
Izkāpjam no busa un meklējam Falaijas termoelektrostaciju, kuras būvniecībā piedalījās mūsu radinieks. Pilsētiņa šķiet īsts industriālais rajons, tūristiem te nav, ko meklēt. Vietējie priecājas ārzemnieku redzēt. Jau domājām, ka ārpus tūristu zonām pret ārzemnieku izturas kā pret brīnumu. Mūs sveicina, bērni apriņķo ar velosipēdiem, šo to angliski katrs māk pateikt. Sasniedzam  TES. Apsargs kaut kur pazudis, ejam iekšā pa vārtiem, tomēr nolemjam pārliecināties, vai te atļauts ienākt. Protams, mūs uzreiz dzen ārā un nemaz negrib lasīt tulkotājā ierakstīto teikumu, ka gribam apskatīt sava radinieka būvi. Mūsu mīļie izteica vēlmi bildēs redzēt arī krievu inženieru apmešanās vietu 1983.—1987. gadā, kur paši bijuši, bet te, šķiet, tulkotāju neviens nav redzējis un neko nesaprot. Ar vjetnamiešiem nav viegli saprasties. Tie ir pavisam citādāki, un mēs nevaram aptvert, kā viņi var nesaprast dažas elementāras lietas. Tomēr apsargi laipni piedāvā tēju turpat pie vārtiņiem un tikai māj ar galvu uz katru mūsu mēģinājumu ko pajautāt vai paskaidrot. TES nofotografējam no ārpuses un aizsūtām bildes uz Latviju. Tas arī viss. Jādodas uz Hanoju.
Braucam gar lielām rūpnīcām — re, kur tas lētais darbaspēks! Bet Hanojai arvien metam loku. Tāpēc jau ir tās ilgās stundas jābrauc, ka taisnāko ceļu neviens neizvēlas. Rīsu lauki, mazi ciemi un lielākas pilsētas. Busā skaļi skan vietējā mūzika un ļoti smird pēc benzīna. Bet visiem nepatīkamākiem braucieniem taču vienmēr ir arī beigas.
Nokļūstam Hanojā. Kāpjam ārā vietā, kas ir vistuvāk rezervētajam hostelim. Ar spiešanos, nelielu maldīšanos un ilgo ceļu visas dienas garumā tomēr sasniedzam hosteli, ko esam rezervējuši par 2 eiro katrs. Tas Hanojā ir lētākais, bet šoreiz citādāks nekā tas, kur palikām pirmajā reizē, pilsētā iebraucot. Hanojā arvien atver jaunus hosteļus, un šis ir tikai piecas dienas vecs. Tieši tāpēc tik lēti, un ar visām brokastīm. Krāj atsauksmes. Protams, te arī visi uzreiz ļoti laipni, tiekam pie savas gultas un istabas ar vēl desmit cilvēkiem.
Lai gan nu virtuve mainījusies, pielāgojusies rietumnieku vēlmēm, senāk, gatavojot ēdienu, vietējie mēģināja apvienot piecus elementus — asu (metāls), skābu (koks), rūgtu (uguns), sāļu (ūdens) un saldu (zeme). Katrā ziņā vēl joprojām uz galda vietējo ēstuvēs vienmēr stāv svaigi čili un laims, sojas un citādas mērces, lai pats vari sataisīt  savu garšu kombināciju. Indijas rieksti te arī ir ļoti populāri. Vjetnama ir  liela šo riekstu eksportētāja un importētāja. Tomēr interesanti, daudzi uzskata, ka šos riekstus nemaz nevajadzētu pirkt un ēst, jo tas ir neētiski. Kāpēc? Tāpēc, ka Indijas riekstu rūpnīcās Vjetnamā strādnieki ļoti cieš no roku apdegumiem. Šiem  riekstiem ir divas cietas apvalka kārtas, starp kurām ir kodīgas vielas, kas var izraisīt smagus apdegumus. Daudzās rūpnīcās darbiniekiem rokas ir neglābjami bojātas šī šķidruma dēļ, jo rūpnīcas ne vienmēr spēj nodrošināt cilvēkus ar vajadzīgajiem cimdiem.
Citi Vjetnamas eksporta produkti ir rīsi un kafija.
(Turpmāk vēl.)

Vaļasprieks