Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Cauri Krievijai uz Ķīnu

(34. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)
146. diena
Beidzot esam Batu!
Ceļamies agri, lai paspētu izpētīt apkārtni. Šajā vietā pa nakti vairs nepaliksim, jo par to pašu cenu iespējams atrast arī skaistākas vietas, pie tam tuvāk visiem apskates objektiem. Atstājam somas kādai angliski nerunājošai sievietei, kas tās ieslēdz noliktavā. Stundu ilgs kāpiens kalnā, lai nokļūtu skatu punktos, no kuriem redzama visa kalnu pakājes pilsēta. Lai arī somas nav mugurā, kāpiens nemaz nav tik viegls, kā domājām. Labi, ka laiks ir piemērots tādām pastaigām — nav pārāk karsti, un lietus, kas ik pa laiciņam pārsteidz, ātri vien norimstas.
Ejam augšā pa kalniem, mūs sveicina garāmbraucošie motociklisti un autobraucēji — mēs esam vienīgie, kas stundu garo ceļu nodomājuši veikt kājām. Skati noteikti ir visa tā ceļa vērti! Pašos augstumos paveras zaļa jo zaļa ieleja, ko apņēmuši kalni, kur nupat esam uzkāpuši. Rīsu terases un bambusu audzes. Tik skaisti! Mākoņi plūst pāri ielejai, un dažviet redzams, kā dažas lauku daļas arī tiek pamērcētas.
Nokļūstam Goa Pinus parkā, kur ieeja ir 40 centi. Šis ir priežu mežs pašos kalnos, kur izveidots skaists dārzs ar dažādiem interesantiem pieminekļiem, kas rosina idejas skaistām bildēm. Tepat ir mākoņos lidojoša laiva, kokos iekārts gaisa balons, platformas uz kokiem un mazas salmu mājeles. Indonēzieši ir apmāti ar fotografēšanos, dažreiz liekas, ka tie dabu nemaz īsti nebauda, ja pie rokas nav telefona. Tāpēc daudzās vietās jāpērk speciāla fotografēšanas atļauja, dažviet tā maksā pat divarpus eiro par trim bildēm!
Tālāk mūsu ceļš ved uz nelielu alu un papua mājelēm, kur atkal jāmaksā 40 centi par to apskatīšanu. Bet te ir arī platforma, uz kuras drosmīgie var uzkāpt, sajūtot visu lielo ieleju zem kājām. Burvīga vieta! Beidzot esam tik tuvu dabai, cik vēlējāmies! Šī noteikti ir līdz šim visskaistākā redzētā vieta Indonēzijā!
Sākas lietavas, bet mēs dodamies vēl augstāk kalnos. Samaksājam astoņdesmit centu ieejas maksu, lai tiktu nākamajā pakalnā. Tur gan atklājas, ka katram nelielajam skvēriņam ir piemērota ieejas maksa, tāpēc paliekam pie tiem skatiem, kur esam tikuši. Redzam visu Batu no augšas. Nu ikviena pilsēta te liekas liela un pārapdzīvota! Tepat pusdienās ieturam tradicionālo soto zupu. Esam iemācījušies, kā paprasīt zupu bez gaļas, kā nosaukt skaitu un cenu. Vietējie uzreiz pieņem, ka runājam viņu valodā. Piesienam Latvijas karoga krāsu lentīti pie viena no skatu platformām. Iespējams, te kādreiz atgriezīsimies un atradīsim to pašu lentīti.
Mūsu pēdējā pieturvieta ir krūmu labirints stundas gājienā no šīs vietas. Atkal dodamies lejā un augšā pa kalniem. Vietējie mūs sveicina, tad ko uzsauc, bērni ielās skrien skatīties. Dīvaini, ka te nav neviena “baltā”. Vai visi nobijušies no vulkāniem?
Pašā labirintā netiekam — izrādās, vietējie paaugstinājuši ieejas maksu. Mūsu atrastajā informācijā tā ir vien 50 centi, nu zīmēs uzrādīts: ārzemniekam jāmaksā 7 eiro, vietējiem — 2. Lai arī interesants, bez šāda labirinta var iztikt. Dodamies atpakaļ uz viesnīcu, lai paņemtu somas un nomainītu naktsmītni.
Atpakaļceļā pie ceļmalas pārdevējas iegādājamies ābolus. Arī šajos augstumos vietējie audzē ābolus un 2 kg pārdod par 35 centiem.  Mums tā iekārojās! Nez kad dabūsim kartupeļus? Te tādu nav, ir tikai jukas sakne.
2004. gada decembrī bija lielākais mirušo skaits dabas katastrofas dēļ, kad cunami vilnis pārgāzās pār Indonēziju. Tajā laikā tika reģistrēta pasaules lielākā zemestrīce ar 9,3 magnitūdu spēku Indonēzijā, Sumatras salā. Cunami skāra pat vairākas valstis Indijas okeānā, nogalinot vairāk nekā 300 tūkstošu cilvēku. Uzskata, ka zemestrīces spēks lika pat Zemes asij sagrīļoties. Indonēzija ir arhipelāgs “Uguns aplī” — valstī ir vairāk nekā 400 aktīvu vulkānu, un te parasti tiek reģistrētas trīs zemestrīces dienā, kas ne vienmēr jūtamas. Krakatau vulkāns ir visspēcīgākais izvirdums, kāds jebkad reģistrēts. Tas notika 1883. gadā un tiek pielīdzināts 2000 Hirosimas bumbu sprādzienam. Pēc tam nāca 40 metru augsts cunami ar 500 km/h, iznīcinot piekrastes pilsētas. Tā dēļ bojā gāja 36 tūkstoši cilvēku. Izvirdums bija dzirdams no Šrilankas līdz Pertai Austrālijā. Tā bija visskaļākā reģistrētā skaņa cilvēces vēsturē. Līdz ar Krakatau vulkāna izvirdumu debesīs nokļuva tik daudz pelnu, ka tie aptumšoja debesis vairākas dienas, un globāli temperatūra pazeminājās par 12 grādiem uz vairākiem gadiem! Mēs ceram neko tādu te nepiedzīvot.
147. diena
Mūsu pēdējā diena Batu — šajā skaistajā paradīzē!
Naktī negulējām. Pusčetros sāk dziedāt mošejā un turpina neticami ilgi — līdz pat četriem!  Mošejas saucieni pamodina gaiļus, un tad mostas arī vietējie. Pēc divām stundām miega jautājam viesnīcas darbiniekam, vai tiešām viņi visi ceļas tik agri, viņš saka: jā. Ja citās musulmaņu zemēs saucieni uz lūgšanām ir vien desmit minūšu gari, tad te pēc stundas dziedāšanas vairs nevar pagulēt!
Brokastis iekļautas istabas cenā, saņemam ko tradicionālu — zaļu maizi, kas izmērcēta saldinātās krāsvielās, un želeju. Indonēziešiem garšo cukurs, bet Arča ir vienīgais, kas to visu tik tikko spēj ieēst. Tad jau labāk ēst rol­tonus. Ārā līst, bet, kad esam gatavi doties kalnos, lietus ir pierimis.
Dodamies uz ceļa, kuram vajadzētu mūs aizvest uz 10 km attālu ūdenskritumu.  Turpat  arī oranžais busiņš, kas par 30 centiem mūs uzved kalnā. Busiņš šoreiz ir pilns, esam 13 cilvēki mazajā braucamajā, knapi saspiežamies. Vietējie mūs vēro, bet, kā uz tiem paskatāmies, tie kautrīgi novēršas. Braucam lēnām un prātīgi tikai augšup kalnos, kurus pārklāj bieza mākoņu sega.
Sasniedzam parku, kurā ir ūdenskritums. Jāmaksā 70 centu ieejas maksa. Šoreiz  saprotam, kāpēc tā tiek prasīta — mazās taciņas, kas vijas iekšā džungļos, tomēr ir jākopj. Pēc lietavām viss ir ļoti slidens, tāpēc jāiet prātīgi. Pēc pusstundas gājiena sasniedzam iespaidīgu ūdenskritumu, kas nav vienīgais apkārtnē. Tiešam skaisti! Gribas apstāties un vienkārši to sajust, bet te miera nav — tā kā esam vienīgie tūristi, vietējie mūs aplenc, lai tikai uztaisītu pietiekami daudz bilžu. Bēdīgākais, ka tie nemaz nenovērtē dabas skaistumu, kas viņiem apkārt — viss piemētāts papīriem. Mēs aiz sevis atstājam tikai Latvijas karodziņu, ko piesienam pie citām plīvojošām lentītēm.
Tālāk dodamies uz dambi, kas ir uz ziemeļiem no ūdenskrituma. Vietējie mūs sveicina, citi kautrīgi vien pabaksta sev blakus stāvošo: galvenais — nenokavēt mirkli, kad “baltais” iet garām! Un vienmēr kas jāpasaka! Uz dambi vēlamies nokļūt bez maksas, vietējie mūs nosūta pa mazām taciņām, bet neviena pie tā galu galā nepieved. Labi, ka te nav ērču. Jāuzmanās no mazām čūskām, kas visa ceļa garumā redzamas sabrauktas.
Pie dambja netiekam pa vietējo takām, tāpēc jāpērk biļete vienā no kompleksiem, kas maksā 40 centus. Nokļūstam vēl kādā parkā, kur daudzas vietiņas apzīmētas kā skaistu bilžu iegūšanas vietas. Jā, vietējie te ir apmāti ar fotografēšanos! Tad ir  skaistais dambis, kuram priekšā izveidota interesanta atrakcija — braukšana ar gaisa velosipēdu, kur trosēs iestiprinātam braucamajam iespējams uzkāpt un pavizināties gar ūdenskritumu. Tiešām interesanti. Tiem, ka nav bail no augstuma. Un tas ir Arča, kas saka — vienreizīga pieredze!
Komplekss ir burvīgs, apkārt sastādītas skaistas puķes, veidoti raksti. Ir pat koka mājeles, kas piepildās sausajā sezonā. Batu pilsētā ir daudz atrakciju, visskaistākā vieta, ko līdz šim Indonēzijā esam redzējuši!
Mūsu viesnīcas darbinieki vēl uzlūdz mūs uz jumta terasi, lai pastāstītu savu stāstu. Šo vietu izveidojuši no nulles, izmantojot radošu pieeju — krēsli taisīti no vecām riepām, dekorācijas arī iespējams uzmeistarot bez liekiem tēriņiem. Ir skaisti. Tie nespēj noticēt, ka Latvijā temperatūra var būt zemāka kā saldētavā un ka nekad neesam jutuši zemestrīci. Šorīt tāda esot bijusi tuvu Bali — 7 balles.
Indonēzija ir pasaules lielākā palmu eļļas ražotājvalsts. Šī eļļa veido gandrīz pusi no Indonēzijā saražotajiem produktiem. Viss, sākot no zemesriekstu sviesta līdz ziepēm un kosmētikai, satur palmu eļļu dažādās formās. Indonēzija ir arī pasaules lielākā muskatrieksta audzētāja. Savukārt “Grasberg” raktuves ir pasaules lielākās zelta raktuves un pasaules trešās lielākās vara raktuves!
(Turpmāk vēl.)

Vaļasprieks