Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Cauri Krievijai uz Ķīnu

(69. turpinājums. Sākums laikraksta ‘‘Staburags’’ 2018. gada 30. novembra numurā.)

Ārā satumsis, ielās daudz nabadzīgo, un bērni skrien pakaļ, prasot naudu. Sasniedzam kaučsērfera māju, kur priekšā vēl viena kaučsērfere. 19 gadu veca vācu meitene uzreiz cītīgi sāk ar mums runāt un stāstīt savus piedzīvojumus. Trīs mēnešus pavadījusi Indijā, līdz beigusies vīza. Lai dabūtu jaunu Indijas vīzu, dienu bijis jāiziet no valsts, un meitene pārgājusi robežu uz Pakistānu. Kas noticis? Kā gribējusi atgriezties Indijā, lai turpinātu ceļu,  robežsargi teikuši — vāciešiem robeža slēgta. Vienas dienas laikā puse Āzijas aizliegusi vāciešiem iebraukt trakā vīrusa dēļ. Un nu meitene ir bez Pakistānas vīzas Pakistānā. Zemes robežu šeit nav, jo vienīgā, kas bija vaļā, meitenei ir liegta. Pa gaisu lidot nevar, jo nav vīzas! Ko darīt? Visu dienu noraudājusi un nu saka, ies uz konsulātu prasīt padomu.
Savukārt mūsu draugs Islamabadā saka, drīzumā arī Lahore tiks slēgta, tāpēc mums ātri jātiek pie viņa. Liekas, ne tikai tas — arī ikvakara vētra pārrauj elektrību. Mūsu kaučsērferu nesatiekam, bet viņa pavāri mums jau sagatavojuši augļu plati, gardas vakariņas un tēju. Galva griežas no iespaidu un nesaprašanās pārpilnības.
Tā pienāk mūsu pēdējā diena Lahorē, lai arī te plānots atgriezties, jo lidojums mums no šejienes. Kaučsērfera darbinieki mums jau sagatavojuši lieliskas brokastis, bet pašu namatēvu atkal nesatiekam. Pasūtām autorikšu, kas mūs nogādā dzelzceļa stacijā. Puiši vakardien iztērēto naudiņu atdot netaisās, bet ko nu padarīt. Toties mūsu kaučsērfers padalījies ar mūsu numuru kaučsērferu grupā, un nu nāk visneticamākie piedāvājumi. Kāds pat aicina iepazīt SWAT darbu Pakistānas ziemeļos. Līdz tam vēl jātiek. Stacijā vilciena biļetes iegādāties ir ļoti viegli, mūs pat paņem bez rindas.
Bet nu jāapskata, kas vēl palicis! Divdesmit minūšu attālumā ir Deli vārti, kas ir senās pilsētas vārti, bet nokļūt līdz tiem ir īsts pārbaudījums. Pēc lietavām ielas pārvērtušās dubļu un atkritumu upēs, kamēr kustība pa tām nerimst. Moči, tirgotāji un vēl daži zvēri, kas turēti badā. Nokļūstam kādā tirgū, kas liekas kā industriālais rajons. Protams, mūs kārtīgi nopēta un atskatās, bet Deli vārtus  sasniedzam.
 Te senāk aizsākās pati pilsēta. Apkārt ir daudz policistu lieliem ieročiem. Mūs kāds vīrs uzrunā: jūs esat tie, kas no Latvijas? Tas mūs šokē — vai te tiešām ir tik maz tūristu, ka 20 miljonu lielā pilsētā mūs var pazīt? Izrādās, vīrs ir kaučsērferu grupā un  atcerējies mūsu bildi. Tūliņ tiekam ielūgti uz tēju vīra audumu veikalā.
Dodamies caur Kašmiras tirgu, senāko tirgu pilsētā, un tad tiekam ievesti kādā labirintā un apsēdināti pie audumu kalniem. Tur vairāk iepazīstamies ar jauko puisi, kas nodarbojas ar audumu pārdošanu. Puisis pastāsta, ko vērts apmeklēt, kamēr malkojam tēju. Piektdiena gan neesot īstā diena pilsētas apskatei, jo Pakistānā piektdiena bieži ir brīvdiena, sevišķi mazākajos ciemos, un tad vietējie to pataisot par iepirkšanās dienu. Tā ir diena, kad visi dodas uz pilsētu, tāpēc Lahore kļūst īpaši aktīva. Savukārt mošejās iekšā tikt grūtāk, jo tad notiek svarīgākās nedēļas lūgšanas. Mums blakusesošu mošeju pat noīrējusi kāda delegācija.
Visu aprakstu lasiet laikraksta "Staburags" 22. janvāra numurā!


Vaļasprieks