Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Uzbūvē unikālu mocīti

Skrīveru kultūras centrā 18. sep­tembrī būs skatāmi īpaši eksponāti — skrīverieša Mārtiņa Laša atjaunotais tricikls un tā gleznojums, arī Mārtiņa darbs. Lielā glezna tapusi pusotru mēnesi, katru dienu vismaz četras stundas zīmējot uz audekla ar zīmuli, savukārt viņa atjaunotais mocītis, ar kuru ģimene lielākoties dodas izbraukumos Rīgas ielās, bauda nedalītu cilvēku uzmanību un sajūsmu.

Mārtiņš Lasis ir skrīverietis, bet tagad viņa ģimene dzīvo Rīgā. Viņš strādā par frizieri, bet Mārtiņa aizraušanās kopš bērnības ir motosports. “Mans tētis Andrejs ir elektriķis, bet viņa vaļasprieks ir motosports — tētis piedalījās motokrosā, viņa dzīve visu laiku bijusi saistīta ar močiem, un arī mani šī joma aizrāva,” stāsta viņš. “Kad es augu, Skrīveros katram puikam bija mopēds vai mocītis, arī es kopš bērnības esmu krāmējies ar mototehniku. Pirmo mopēdu no nekā ar tēti sameistarojām, kad biju vēl diezgan mazs. Mans tētis ir pedants, un viņu aizrauj tieši Krievijā ražota tehnika, kaut visi zina, ka ar to ir vairāk ņemšanās nekā braukšanas.”

Iesaistās 79 cilvēki

Mārtiņš atklāj, ka ideja atjaunot kādu senu braucamo radusies pēc ceļojuma uz Kubu, kur aplūkoti daudzi seni auto. Mārtiņš uzreiz zinājis, ka vēlas savā īpašumā tādu retro braucamo, ar kuru varētu pārvietoties četru cilvēku ģimene. Izvēlējies mocīti “TG-200 Tula”, kuru 1989. gadā Mārtiņa tēvs atpircis no Skrīveru Zemkopības institūta. Trīs riteņu mocītis bijis ar kravas būdu, ar to pārvietoties varēja tikai viens cilvēks. “Sāku interneta vietnēs pētīt un atradu, ka šādam mocim ir arī pasažieru versija. Visā plašajā Krievijā sešdesmitajos gados tādi izgatavoti tikai pieci eksperimentāli eksemplāri, kas atzīti par nerentabliem, jo pasažieriem virs galvas nebija jumta,” stāsta Mārtiņš. “Nolēmu, ka mans tāds jādabū gatavs!”

Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD) viņš noskaidrojis nianses un saņēmis atļauju veikt pārbūvi, kas nekavējoties arī sākta. Noņemot kravas kasti, no oriģināla palicis tikai rāmis ar priekšējo vējsargu. “Mocītis izgatavots kā no jauna, lūkojoties uz fotogrāfiju,” stāsta Mārtiņš. Pārbūves darbi veikti tēva mājās Skrīveros, bet kopā divu gadu ilgajā darbā iesaistīti 79 cilvēki: metinātāji, kalēji, atslēdznieki — katrs savas jomas speciālists. 

Pārbūves procesam sekoja līdzi ne vien pats Mārtiņš un viņa tētis, lūkojot, lai viss tiek izdarīts pilnīgi precīzi, bet arī CSDD eksperts, un jaunais transportlīdzeklis tika oficiāli piereģistrēts. “Tas ir uzbūvēts perfekti — katra skrūvīte cinkota, katrs vadiņš noslēpts, inženieriski tajā ietverti 250 nestandarta risinājumi, un cilvēka skats visam iet gludi pāri, nekur neaizķeroties, bet viss atbilstošs tā laika tehnoloģijai un formām,” saka viņš un neslēpj prieku par paveikto. Mārtiņš bilst: tā kā mocītis gatavots uz vēlāka izlaiduma gada “Tulas” bāzes, nevis uz tās, kam bija pasažieru versija, vēsturisko statusu tas nav ieguvis. “Tas nav autentisks oriģināls, bet izskatās tieši kā Krievijā ražotās “Tulas” pasažieru versija,” paskaidro viņš. “Tas reģistrēts kā pasažieru tricikls “TG-200 Tula”, un tas ir vienīgais tāds pasaulē, kurš ripo pa ielām, jo pieci oriģināli ir kaut kur kolekcionāru apcirkņos. Tā izskats ir līdzīgs klasiskās “Vespas” modelim.”

Zilais mocis patīk visiem

Nu jau divus gadus Skrīveros tapušais mocītis ripo pa Rīgas ielām. Ar savu triciklu Mārtiņš kopā ar sievu un abiem bērniem dodas netālos izbraucienos pa pilsētu un ārpus tās, un ar to mēdz aizvest arī bērnus uz bērnudārzu. “Tādās reizēs mūsu mocītis allaž ir uzmanības centrā,” saka tā saimnieks. “Krāsas dēļ — tieši sieva mocītim izvēlējās jūras zilo toni — tas patīk sievietēm un bērniem. Mazie raujas pie mocīša un raud, ja neļauj pa to kāpelēt. Tas ir unikāls, un izbraucienos allaž redzam, ka tiekam bildēti.” 

Retro braucamais ikvienu pievelk kā magnēts — cilvēki vēlas fotografēties, uzkāpt, taču Mārtiņš šajā jautājumā ir piesardzīgs — lūkojas, lai apjūsmotāji ir uzmanīgi, nenobružā krāsu. Kāds pāris vēlējies ar šādu triciklu pārvietoties arī kāzu dienā, diemžēl šis pasākums pandēmijas dēļ atlikts.

Mocīti pa ielām vada pats Mārtiņš. “Tas ir atbildīgs process, piemēram, bremzējot jāpieliek lielāks spēks,” skaidro viņš. “Pagriezienu rādītāju nav, viss jārāda ar rociņu, un parasti braucienam ārpus pilsētas izvēlos labu ceļu ar divām joslām vienā virzienā, lai īpaši nekavētu satiksmi.” Mocīša maksimālais ātrums ir 40 kilometru stundā, tam ir 200 kubikcentimetru motors, un tas patērē apmēram sešus litrus degvielas uz 100 kilometriem, apmēram tikpat, cik viens kārtīgs “opelītis”. Lai triciklu vadītu, der autovadītāja apliecība, nav vajadzīgas motocikla tiesības, jo tas ir trīs riteņu transportlīdzeklis. 

Kad pajautāju, vai viņš savu mocīti varētu pārdot, Mārtiņš bilst: mocīša vērtība naudā nav novērtējama — tieši darba dēļ, kas tajā ieguldīts. Pats Mārtiņš tā atjaunošanai veltījis 200 dienu, kur nu vēl visi pārējie meistari. Visu darba procesu Mārtiņš pierakstījis un sīki dokumentējis. “Nopirkt var, bet vai kāds gribēs tam tērēt tik lielu naudu — apmēram 50 tūkstošu eiro,” nosaka Mārtiņš. 

Dzēst nedrīkst!

Pērn, kad skaistumkopšanas jomā pandēmijas dēļ bija dīkstāve, Mārtiņš nolēma šo laiku izmantot lietderīgi un savu jauno mocīti iemūžināt gleznā. Mārtiņa mamma ir māksliniece Valentīna Lase, kuras gleznas ik gadu skatāmas izstādē Skrīveros. Dēls gan līdz šim nebija gleznojis, bet glītais mocītis devis iedvesmu un atraisījis viņā arī šo neatklāto talantu. “Līdz šim skolas laikā kladē ar zīmuli vai pildspalvu biju kaut ko uzzīmējis, tas arī viss,” stāsta Mārtiņš. “Izlēmu, ka zīmēšu ar zīmuli — ja kļūdīšos, tad varēšu izdzēst. Sākot zīmēt uz audekla, sapratu, ka dzēst nedrīkstēs, jo pelēkais zīmulis audumā ieēdas tik labi, ka bez smērēšanas neizdzēst, līdz ar to līnijām pazūd asums.”

Mocītis gleznots uz 120x80 cm audekla, un darbs tapis pēc fotogrāfijas, kurā mocis bildēts uz Vecrīgas fona. Vispirms tapis rasējums ar namiem, un mākslinieks atzīst, ka šis darba posms bijis salīdzinoši vienkāršs, savukārt grūtāk bijis atveidot mocīša apaļās formas — jā­trāpa jau pirmajā reizē. Glezna tapusi sešās nedēļās, katru dienu gleznojot apmēram četras stundas, bet vienu nedēļu — astoņas stundas dienā.“Kad glezna bija gatava, mana mamma bija diezgan pārsteigta,” atzīstas Mārtiņš. “Viņa bilda, ka ir diezgan maz mākslinieku, kuri uzņemtos uzreiz radīt tik liela formāta darbu, kur nu vēl tāds iesācējs kā es.” Atzinību viņa talantam izteica arī kāda Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēja, Mārtiņa kliente. “Viņa sākumā domāja, ka attēls ir printēts, bet, kad saprata, ka tas zīmēts ar zīmuli, noteica: pat retais Mākslas akadēmijas absolvents varētu radīt ko tādu! Viņa bilda, ka retajam ir šāds talants — roka sinhroni atveido gleznā to, ko acs redz fotogrāfijā.” 

Frizieris, kuram patīk radīt

Mārtiņa ikdiena aizrit friziera darbā. “Man patīk radīt, un friziera profesija arī ir radīšana, turklāt te ātri redzi rezultātu,” atzīst viņš. “Man ir iemaņas arī galdniecībā, par darbošanos šajā jomā biju domājis. Tomēr ierosmi izvēlēties friziera profesiju deva frizieris Viesturs Velzets, kurš tobrīd strādāja vienā no prestižākajiem skaistumkopšanas saloniem “Ekselence R” Rīgā, un izredzētajiem skrīveriešiem, arī man, grieza matus. Moči bija tā joma, kas mūs vienoja, un šķita, ka arī es varētu pamēģināt griezt matus.” Vairākus gadus Mārtiņš savā profesijā strādājis arī Londonā, bet tagad strādā salonos Salaspilī un Jelgavā. 

“Savas profesijas izvēlē neesmu kļūdījies, darbs ir radošs un interesants,” saka viņš. “Man patīk, ka varu iepriecināt cilvēkus. Reiz kāda jauna kliente teica: šis ir labākais griezums manā dzīvē! Iedomājieties, jānodzīvo gadus sešdesmit, lai tā varētu pateikt. Tas man šķita tik vienkārši kā uzsmērēt sviestmaizi — tikai nogriezu matus savā “rokrakstā”. Laikam viss sāls slēpjas vienkāršībā.” 

Varēs aplūkot atjaunoto braucamo. 18. septembrī pulksten 13 skrīveriešiem būs unikāla iespēja ne vien apskatīt Mārtiņa zīmēto gleznu, bet redzēt arī tās oriģinālo prototipu — pašu mocīti. Tas būs novietots Skrīveru kultūras centra priekštelpā. Pasākumā piedalīsies arī pats mocīša atjaunotājs un gleznas autors Mārtiņš Lasis.  

Starp citu, šī izdošanās Mārtiņam devusi iedvesmu jaunām idejām — jau tiek kārtoti dokumenti, lai atjaunotu kādu piecdesmitajos gados ražotu vienvietīgu moci. Kas zina, varbūt šo brīnumu drīz redzēsim Skrīveru ielās? Taču šosestdien ejam lūkot pirmo Mārtiņa radīto!

Vaļasprieks