Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Aizliegums nelīdzēs

Tuvojoties Starptautiskajai dzīvnieku aizsardzības dienai 4. oktobrī, visi aicināti iesaistīties Vislatvijas balsošanas sacensībās “Suns vai kaķis?”. To mērķis ir noteikt — esam suņu vai kaķu cilvēku valsts, kā arī iedrošināt cilvēkus rūpēties par dzīvnieku labturību un drošību. Jauka akcija, kas varbūt pievērsīs lielāku uzmanību mūsu četrkājainajiem draugiem, jo, manuprāt, Latvija ir valsts, kur daudzi nerūpējas par tiem, kurus pieradina. Tie nav tikai atsevišķi gadījumi, kas ir kā darvas pilieni medus mucā, bet masveida tendence. Ar skumjām un šausmām skatos daudzajos paziņojumos par māju meklēšanu kaķēniem, kucēniem un pieaugušiem dzīvniekiem, kuri gan pamesti, gan atstāti nāvei vai arī nekontrolēti vairojas.

Šis “toveris” šķiet tik pilns, ka sen jau iet pāri malām. Par šo tēmu atkal aizdomājos, kad mani uzrunāja viena paziņa ar jautājumu, ko darīt ar klaiņojošajiem kaķiem? Vismaz labi, ka tie ir sterilizēti, bet bez mājām, un ēst grib visi. Sabiedrība kā vienmēr dalās divās daļās — tajos, kuri kategoriski iebilst pret dzīvnieku barošanu, citiem žēl dzīvo radību, un kaķiem tiek atvēlēta barība. Tas neapmierina citus mājas iedzīvotājus, un pašvaldības policija pensionārēm draud ar sodu. Sieviete atzīst, ka dažkārt negribas pat atgriezties mājās, jo žēl gan pensionāru, gan grūti noskatīties uz bezpajumtes kaķiem.

Par šo problēmu konkrētajā māju rajonā Pļaviņās reiz jau rakstīju, šķetinot, kā problēmu risina citos novados. Kas kopš tā laika mainījies? Nekas. Ne attieksmē, ne rīcībā. Nav izveidots mehānisms, kas efektīvi piegrieztu “krānu”, lai neveidotos bezsaimnieku dzīvnieku kolonijas, bet uz to, kas ir, visbiežāk iesaka pievērt acis un vislabāk nelikties ne zinis.

Kā toreiz, tā tagad var teikt, ka ne suns, ne kaķis nav savvaļas dzīvnieks un projām no cilvēku vides nedosies. Viens no risinājumiem, ko iesaka pašvaldībā — nebarojiet, un dzīvnieki aizies. Protams, ka aizies, bet uz kaimiņu māju. Ja dzīvnieks ēdienu nepaņems pats, nāksies viņu barot. Citas iespējas nav. Turklāt nav saprotams, kāpēc pašvaldības ik gadu nodrošina klaiņojošo dzīvnieku ķeršanu un sterilizāciju, bet atved atpakaļ uz tiem pašiem daudzdzīvokļu māju pagalmiem, turklāt lielākoties aizliedzot dzīvniekus barot, lai arī ir pašvaldības, kur atbilstošajos noteikumos tas nav liegts. Mūs māca būt žēlsirdīgiem pret dzīvniekiem, atbildību nosaka arī Dzīvnieku aizsardzības likums, bet tajā pašā laikā saka — nebarojiet un atstājiet salt ārā ziemas salā. Saprotams, ka tāda nekontrolēta kaķu un suņu barošana rada nekārtības, jo cilvēku izpratne par tīrību atšķiras. Arī atbildības līmenis attiecībā uz mājdzīvniekiem cilvēkiem ir ļoti zems. Tomēr, ja ir problēma, tā jārisina, nevis jāmēģina izskaust ar aizliegumu.

Viedokļi/Komentāri