Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Arī mūsu Rīga

Katru rītu pirms darba klausos Latvijas Radio 1. kanāla programmu “Labrīt”, kurā pēdējās nedēļas vairāk nekā pusi ētera laika aizpilda sarunas par un ap Rīgas domes vēlēšanām. Nerunājot par reklāmām, kuras teju visas ir par šo tēmu. Esmu noklausījies intervijas ar vairāku partiju pārstāvjiem, kopā ar raidījuma vadītājiem smējies par dažu partiju utopiskajām idejām, populismu, kuru pārstāvji paši savās runās nez kāpēc nesaskata. Līdz ar to manī ir sajūta, ka rīt arī jādodas uz vēlēšanām un jāapliecina atbalsts tiem, kuru uzskati saskan ar manējiem. Diemžēl pašlaik tādas iespējas nav. Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju (633 tūkstoši 2019. gadā) dzīvo Rīgā, bet strādā tur noteikti vismaz puse Latvijas. Pēdējo 30 gadu laikā gan Latvijas, gan Rīgas iedzīvotāju skaits sarucis vidēji par 30%. Nez, vai pienāks brīdis, kad būs sasniegta kritiskā robeža, aiz kuras iedzīvotāju skaita dēļ Rīga principā arī būs visa valsts? Vai arī notiks pretējais — galvaspilsētas iedzīvotāju skaitam turpinot samazināties, mazināsies arī tās nozīmība?

Šobrīd Rīga ir pilsēta, kur “satek” Latvijas gudrākie prāti, lielākās naudas summas un attiecīgi arī kur tērē visvairāk. Tur lemj par visas valsts nākotni. Manuprāt, diezgan loģiski būtu, ja ne tikai rīdziniekiem, bet arī visiem pārējiem būtu teikšana par to, kas Rīgu vadīs. Šo­brīd Rīga no pārējās Latvijas ir mākslīgi atdalīta. Ir “viņi — tur”, un “mēs — te”. Visas mūsu valsts iedzīvotāju skaits ir mazāks nekā Francijas galvaspilsētā, bet joprojām “būvējam žogus” katrs ap savu māju. Radio un ne tikai šī medija veidotais saturs vēlēšanu sakarā vēlreiz pierāda Rīgas dominanci pār pārējo Latvijas teritoriju. Labi tas vai slikti? Manā skatījumā un, kā saka dzīves gudrie — māksla ir atrast zelta vidusceļu. Savā ziņā esmu globalizācijas aizstāvis un naivi ceru, ka kādreiz visi cilvēki pasaulē būs labi un savā starpā dzīvos nepiespiestā mierā. Manu ticību nesen gan sašķobīja amerikāņu rakstnieks Nasims Nikolass Talebs, viņa darbs “Risks ar savu ādu. Ikdienas slēptās asimetrijas”, kurā viņš tieši pretēji — parāda šādu “žogu” nepieciešamību. Vai viņa secinājumus par cilvēka uzvedību var attiecināt uz gadījumu Rīga pret Latviju? Iespējams. Ja robežas būtu izplūdušas, pazustu tiekšanās uz centru, centra cēlums. Ja mākslīgu robežu nav, cilvēku kopa tās cenšas radīt pati. Robežas garantē mierīgu līdzāspastāvēšanu. Tomēr no Latvijas pilsoņa, ikdienā šeit dzīvojoša cilvēka uztveres es vēlētos būt piederīgs Rīgai. Ne tikai Aizkrauklei, kur strādāju, Seces pagastam, kur dzīvoju, Bauskai, kur esmu dzimis un audzis. Kāpēc mēs katrs, latgalietis, sēlis vai kurzemnieks nevarētu teikt “mana Rīga”? Ne tāpēc, ka pilsēta ir Latvijā, bet tāpēc, ka mēs ar savu atbildību, proti, vēlēšanās atdoto balsi, būtu personīgi ieinteresēti tās izaugsmē.

Viedokļi/Komentāri