Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Atgādinājums nebūt vienaldzīgiem

Aizvadītajā nedēļā ar draudzeni un bērniem aizgājām atpūsties uz Aizkraukles pludmali aiz kultūras nama. Mieru iztraucēja kāds iereibis jaunietis, aurodams kā alnis riesta laikā. Viņš uzskrēja uz pontona laipas un sāka izģēr­bties. Gluži kā sliktas kvalitātes romantiskā filmā pieskrēja sirdsdāma un mēģināja jaunieti atrunāt no ieplānotās peldes. Plunkš! Puisis bija ūdenī. Mīlniekiem sākās diskusija. “Lūdzu, manis dēļ lien ārā no ūdens!” blondā sirdsdāma lūdzās. Vienā brīdī pazibēja kaislīgi skūpsti, nākamajā vilka uz kašķi. “Meksikāņu seriāls” risinājās labu laiku. Dialogs izgāja no rāmjiem, jaunietis veltīja neliterāru leksiku pārsimt metru tālumā esošajiem paziņām. Pēc otrā piegājiena aizrādīju brašulim, ka viņš pludmalē nav viens, te ir arī mazi bērni, kuriem rupju jaunvārdu apguve nav vajadzīga. Nācās dzirdēt “komplimentus” un draudus. Puiša draudzene centās ar roku aizvērt viņam muti. Pēc laika viss norima, pārītis lēnā garā devās prom, atstādams nepatīkamu vakara pēcgaršu.

Brīnos, cik drosmīgi, skaļi un rupji cilvēki spēj būt! Tāda sajūta, ka vadiņš, kas savieno smadzenes un muti, ir pārtrūcis. Lielisks piemērs ir diskusijas sociālajos tīklos, kur šie varoņi izsaka pārdrošas frāzes, bet ielās no drosmes nav ne miņas. Atminos ziņu “Facebook.com”. Bildē bija iemūžināts vīrietis, kurš bija pagrūdis tantiņu veikalā, jo viņa pie kases neievēroja distanci. Vairāki simti komentāru īpašnieku teica, ka šādam nelietim vajadzētu sadot pa seju, ja redzētu uz ielas, tad izsistu zobus un tamlīdzīgi. Kur ir šie varoņi, kad viņus vajag? Pirms kāda laika, pastaigājoties Aizkrauklē, netālu no veikala “Lion”, uz ielas sākās divu iereibušu vīru ķīviņš. Gaišā dienas laikā viņi grūstījās, lamājās, vicināja dūres. Garāmejošie vīrieši pārskrēja uz ielas otru pusi, nelikdamies traucēti, turpināja savu ceļu. Vienaldzīga nepalika tikai kāda sieviete, kas centās vīriešus apsaukt un piedraudēja ar policijas izsaukšanu. Nav jāmeklē gadsimta notikums, lai apliecinātu savu varonību. Pietiek ignorēt acīmredzamas lietas! Ja cilvēki grūstās un apsaukājas, nevajag to uztvert par pašsaprotamu. Kāda jēga sūkstīties par apkārt valdošo nejēdzību, ja nekas netiek darīts, lai to mainītu? Tas nav aicinājums sacelties un “tīrīt ielas”, bet atgādinājums nebūt vienaldzīgiem. Mēs dzīvojam laikmetā, kad izrunāšanās un apsaukāšanās kļuvusi par sava veida normu. Mēs to kritizējam, bet neierobežojam. Cik bieži rotaļu laukumā nākas dzirdēt bērnus, vienam otru zākājot? Fascinēja kādas mammas nostāja — tie nav viņas bērni, ne viņai jāaudzina. Nejauciet audzināšanu ar aizrādīšanu! Publiskā vietā ir jāprot uzvesties. Ja piecgadnieks, trīsdesmitgadnieks vai pensionārs manā vai mana dēla klātbūtnē lamāsies — es aizrādīšu.

Viedokļi/Komentāri