Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Bērni un viņu rotaļlietas

Vakar, braucot uz darbu, mašīnā klausījos LR1 ziņas. Eiropa atsakās pieņemt Lukašenko kā Baltkrievijas prezidentu. Eiropas Savienības augstākais ārlietu pārstāvis Žozeps Borreljs tā teicis visas Eiropas vārdā. Paziņojums saistīts ar trešdien Minskā Neatkarības pilī notikušo, iepriekš publiski neizziņoto, slepenībā turēto Aleksandra Lukašenko inaugurāciju nākamajam prezidentūras termiņam. Darbs avīzē liek sekot līdzi notikumiem pasaulē, Latvijā, Aizkraukles pusē, un, kad ziņas kļūst par ikdienas sastāvdaļu, pat par rutīnu, tad arī šausmas, negācijas, upuri bieži vien ir tikai fakti. Varbūt tā ir informācijas pārsātinātība, kas dažreiz nostumj malā emocionālo, cilvēcisko. Tā varētu būt šī darba negatīvā puse. Pozitīvais, manuprāt, ir spēja uz notikumiem, vienalga, kur tie norisinātos, paskatīties no distances, un labi, ja to var ieturēt pēc iespējas lielāku. Tā arī šoreiz tik skaisti saulainā septembra dienā Lukašenko, Borrelja rīcība man domās saistās ar maziem bērniem, kuri katrs spēlējas savā smilšu kastes stūrī, ir tajā laimīgi, līdz viņu rokās nonāk dažādas rotaļlietas. Kam košāka, kam lielāka. Rodas skaudība, vēlme iegūt to, kas patīk. Vai arī ieslēdzas “draudzē­ties — nedraudzēties” princips. Te lietā var likt spēku vai viltību. Pieaugot bērni neko diži nemainās, vien viņu rotaļlietas. Bērnos gan paliek vides, kurā auguši, vecāku, skolotāju nospiedumi. Traumu un pieredzes sāpes. No šī skatpunkta pēdējā laikā mēģinu skatīties uz visu apkārt notiekošo. Arī uz tuvākajā apkārtnē noritošajiem procesiem. Kāds iestājas pozā un pieprasa savu vēlmju realizāciju. Tas var būt kaimiņu novada vadītājs vai lielas valsts, kā Baltkrievija, pašpasludinātais cars un ķēniņš. Arī katrā ģimenē ir kāds valdītājs, kā arī cietējs. Dumji, ja viņu dēļ, gluži tāpat kā viduslaikos vai pat vēl senāk, kā stāsta vēstures grāmatas, cieš šo valdītāju ietekmē esošie cilvēki. Cieš materiāli, emocionāli un fiziski. Krievijā Vladimira Vladimiroviča, Ziemeļkorejā Kima Čonina, ASV — Trampa dēļ, kuri kuru gadu spēlē savas slidenās spēlītes. Latvijā šobrīd Krišjānis cenšas ieviest jaunu kārtību, kas varbūt nav peļama. Šonedēļ gan valdības līmenī izskanēja pirmie pārmetumi par pārāk drastiskajiem noteikumiem cīņā ar naudas atmazgāšanu un pelēko ekonomiku. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks saka, ir jāsoda cilvēki, kuri nodarbojas ar naudas atmazgāšanu, taču Latvija nevarot izvirzīt tādas prasības, kas padara kredītiestāžu darbu gandrīz neiespējamu. Katrā no gadījumiem — valsts, pašvaldības, ģimenes — kungi savu rīcību visbiežāk nomaskē aiz “rūpēm par sabiedrību”. No vienas puses, tam pat varētu piekrist, jo, te atkal jāpiesauc pieredze no darba presē, sabiedrības locekļi mēdz būt traģiski neizglītoti vai ļauni. Nespējīgi saprast, izprast un jēgpilni adekvāti reaģēt. Šo cilvēku dēļ, kas, kā man gribas domāt, ir mazākums, spiesti ciest pārējie.

Viedokļi/Komentāri