Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Būsim stipri un domāsim pozitīvi!

Šodien ir pavisam neierasta pirmā skolas diena un arī mācību gada sākums ir citādāks nekā parasti. Aizvadītajā nedēļā, aptaujājot skolu vadītājus par iestādēs ieviestajiem drošības pasākumiem un mācību procesa organizāciju, atcerējos savas skolas gaitas. Sāku mācīties padomju gados, bet vidusskolu beidzu jau brīvā un neatkarīgā Latvijā. 11 gadu laikā pieredzēju ļoti daudz pārmaiņu. Kad sāku iet skolā, mācījāmies arī sestdienās, taču jau visai drīz to atcēla, jo tam tiešām nebija nekādas jēgas. Visu rudeni sestdienās lielākā daļa bērnu tāpat nebija skolā, jo ģimenes kartupeļu un visādas citādas talkas bija svarīgākas. Kādu brīdi sanāca mācīties arī otrajā maiņā, bet 8. klasē es vispār nekad neesmu gājusi. Mainījās apmācības sistēma no 11 uz 12 klasēm, esmu beigusi 12. klasi, bet skolā gājusi tikai 11 gadus. Mainījās arī vērtēšanas sistēma no 5 uz 10 ballēm. Atceros, ka vecākiem ilgi nācās skaidrot, cik labi vai slikti ir dabūt sešas vai septiņas balles, un uz 10 zināja “tikai Dievs un skolotājs”.

Un tad jau nāca lielais pārmaiņu laiks — vairs nebija jānēsā skolas formas, pionieri un komjaunieši pamazām aizgāja nebūtībā, pazuda sarkanie kaklauti. Bijām diezgan dumpīgi pusaudži, un mūsu puiši, kuri jau nēsāja latvju rakstu prievītes, tiem, kuri vēl nāca uz skolu kaklautos, rāva tos nost, par to dabūjot pamatīgu rājienu. Skolā parādījās pirmie datori, tika ieviesti jauni mācību priekšmeti. Parādījās izvēles priekšmeti un obligātie un izvēles eksāmeni.

Katrā ziņā tas viss bija interesanti, aizraujoši. Pārmaiņu laikā, kad mūsu vecāki cīnījās par brīvu Latviju, kāds no maniem vienaudžiem, kuriem tolaik bija 15 gadu, aizšmauca uz barikādēm, varbūt arī nedaudz bailīgi un satraucoši, taču ne biedējoši. Biedējoši ir tas, kas notiek šodien. Ar visu šo temperatūras mērīšanu, maskām un izolāciju. Rudens parasti ir saaukstēšanās un vīrusu laiks, vai tagad katras iesnas un klepus tiks pielīdzināti covidam? Nedod Dievs, kāda bērna temperatūra kāda iemesla pēc būs 37 grādi, viņu tūlīt izolēs no apkārtējiem, un, zinot sabiedrības aizspriedumainību, tam noteikti sekos tenku un negatīvas informācijas vilnis. Biedējoša ir šī raustīšanās par katru elpas vilcienu, par to, ka skolotājiem skolā vairāk jādomā par to, kā nosargāt bērnu no skolasbiedriem, nevis pašu mācību procesu.

Man ļoti patika Bebru pamatskolas direktores Lidijas Degtjarevas teiktais — mēs būsim stipri, domāsim pozitīvi un ar visu tiksim galā! To arī jaunajā mācību gadā gribu visiem novēlēt!

Viedokļi/Komentāri