Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Cilvēcības trūkuma apliecinājums

Vakar ar dēlu dārziņa audzinātājām aiznesām ziedus. Iepriekšējā vakarā noskatījos raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” pirmo sēriju operācijai “Bērnība bērnudārzā” un jutu vēlmi pateikt audzinātājām un auklītei, cik nozīmīgs, svarīgs un novērtēts man un dēlam ir viņu darbs un cilvēcīgā attieksme.

Raidījuma žurnāliste Rīgas pašvaldības 36. bērnudārzā bija audzinātājas palīdze vairāk nekā četrus mēnešus. Šajā laikā tika fiksēti vairāki iestādes darbinieču fiziskie un emocionālie pāridarījumi bērniem. Apsaukāšanās, draudi, raustīšana. Neesmu naiva un apzinos, ka līdzīgi gadījumi, visticamāk, notiek arī citās pirmsskolas izglītības iestādēs, taču konkrētajā dārziņā tā izskatījās pēc ikdienas normas gandrīz visiem tur strādājošajiem. Skolotāju runas stils un izvēlētie vārdi liecināja, ka šīs sievietes ir nelaimīgas, ar dzīvi neapmierinātas, rūgtuma un aizvainojuma pilnas. Mani aizskāra tie sociālo tīklu komentētāji, kas uzbruka žurnālistei, pārmetot, ka pēc pirmā gadījuma netika ziņots uzraugošajām iestādēm, bet turpināta sižeta veidošana. Četru mēnešu apkopojums radīja kopainu iestādē, nevis izcēla vienu starpgadījumu. Skaļie aizstāvji secinājumus izdara, raugoties uz aisberga redzamo daļu. Sižets uzņemts dārziņa vecāko bērnu grupiņās. Manam dēlam ir četri gadi, tātad viņš ir mazliet jaunāks par tiem, kuri redzami sižetā. Neuztraucos, ka kaut kas tāds varētu notikt ar manu dēlu. Pirmkārt, esmu iepazinusi audzinātājas, bet svarīgākais — es sarunājos. Gan dēlam, gan audzinātajai vaicāju, kā pagājusi diena? Dēls stāsta visu — kurš raudājis, kāvies, ka bijusi medmāsiņa, ko ēduši, ka audzinātājai negaršo (izrādās, ir alerģija) zivis. Protams, ir notikumi, kurus viņš interpretē caur savu uztveres prizmu, bet nevajag pirmsskolas bērnus novērtēt par zemu! Runājiet ar saviem bērniem, un jums nebūs nepatīkamu pārsteigumu! Līdz sižeta publicēšanai par šo bērnudārzu nebija daudz vecāku sūdzību. Nevienam neradās jautā­jums — kāpēc? Pēc dažu bērnu reakcijas man radās sajūta, ka viņiem šāda autoritatīva un agresīva pieaugušā uzvedība šķiet gandrīz vai normāla. Respektīvi, mājās pret viņiem izturas tāpat. Un komentētāji, kas varonīgi kliedz, ka nepieļautu šādu izturēšanos, arī ikdienā nav vienaldzīgi pret klaigām, kas nāk no kaimiņu dzīvokļa? Vairums ir pasīvi novērotāji. Viedoklis ir katram, bet drosme iestāties — gandrīz nevienam.

Vismuļķīgākais ir mēģinājums attieksmi sasaistīt ar zemo audzinātāju un auklīšu atalgojumu. Vai jums maksā par cilvēcību? Par pieklājību un empātiju? Kaimiņmājai ir burvīga sētniece. Pieļauju, ka viņa saņem gaužām maz par savu tik tiešām teicami padarīto darbu. Katru rītu viņa grābj no jauna sabirušās lapas, katru rītu abi ar dēlu viņu sveicinām. Kā viņa strādā — grābj bez agresijas, ar rūpību un tādu kā sirds siltumu. Vai par to viņai maksā? Nē, viņai maksā par sakoptu teritoriju, bet tas, kā viņa to dara, nav novērtējams naudā. Bērni mūsdienās ir mežonīgi. Esmu par stingru audzināšanu, par robežām, noteikumiem un paklausību. Tas jāmāca VECĀKIEM! Izdarīsim savu daļu darba, būsim vērīgi un ieklausīsimies bērnos, komunicēsim ar audzinātājām, tad, aizverot dārziņa durvis, sirds būs mierīga.

Viedokļi/Komentāri