Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Dzīve kā loterija

Ikviena krīze atklāj valsts vājākās vietas. Tā ir arī ar šo. To gan nevar attiecināt uz jomām, kas burtiski palika bez darbības un ienākumiem, kā, piemēram, viesnīcu un sabiedriskās ēdināšanas bizness, kas šādos apstākļos nespēj pilnvērtīgi strādāt. Runa vairāk ir par bremzēto ekonomiku kopumā, kas pārāk ātri sāka “sist” pa iedzīvotāju maciņiem. Pirmais izsludinātais ārkārtas situācijas mēnesis vēl nebija pat pusē, kad par bankrotu un darbinieku atlaišanu runāja gan daudzi uzņēmumi, gan finansiālu krahu atzina privātpersonas. Viens pēc otra sabiedrībā zināmi cilvēki, kuru optimistisko darbošanos bieži vien redzējām televīzijas raidījumos, nu sašļukuši klusēja.
Kad par šo jautājumu runājām ar kāda neliela uzņēmuma vadītāju, abas bijām neizpratnē — vai tiešām izslavētā Latvijas veiksmīgā ekonomika var novest valsti līdz izputēšanai mēneša laikā? Cilvēki saņēmuši algas, var doties vispirms apmaksātā atvaļinājumā, kas pienākas katram darbiniekam, vai vienoties, kā pārvarēt šo krīzi. Atliek vien secināt, ka lielākoties dzīvots un strādāts no rokas mutē, bet “lielos ūdeņos” īpaši plaši.

Jā, šobrīd tas ir vēl viens ārkārtas situācijas mēnesis, un no sirds žēl viesnīcu, tūrisma vietu, izklaides industrijas un citu šobrīd nenodarbināto uzņēmumu pārstāvju. Tomēr tas viss reiz beigsies un darba rokas vajadzēs katrā uzņēmumā, viesnīcā, restorānā un lidostā. Vai ir prātīgi darba trūkuma dēļ atlaist darbiniekus, ja rīt viņi atkal būs vajadzīgi?! Turklāt tie paši profesionāļi. Vienreiz atlaisti, daļa no viņiem noteikti neatgriezīsies atpakaļ.

Saprotams, ka nestrādājošs darbinieks ir slogs uzņēmumam, jo no nodokļiem neviens neatbrīvo. Turklāt nodokļu brīvdienas tagad ir vājš mierinājums nākotnei, jo saprotams, ka vēlāk tik un tā vajadzēs visu samaksāt. Tāpat kā vājš mierinājums ir dīkstāves pabalsts, jo tā saņemšana ir ierobežota, bet gaidītāju pulks tikai aug. Arī šie grūtībās nonākušie cilvēki maksājuši nodokļus, bet pretī — 130 eiro. Lai arī tas ir maksājuma zemākais slieksnis, ar to stipri par maz, lai kaut kā izdzīvotu. Protams, labāk kā nekas, bet vēl tā pazemojošā šķirošana, kam tad tie graši pienākas. Kā loterijā, bet daudziem izrādās, ka biļete pirkta velti, jo noteikumi ir mainījušies.

Viedokļi/Komentāri