Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Emocijas uzšvirkst kā uguns

Kur vien griezies — visur “kovids”! Vismaz notikumu redzamajā daļā Latvijā, šķiet, nekas cits neeksistē. Ja vēl pirms laika cilvēki raudzījās plašāk, arī citu valstu virzienā, tagad redzesloks sašaurinājies līdz savas pašvaldības robežām. Visi skaitām — saslimušos un izveseļojušos cerībā, ka skaitļi un visa situācija būs cerīgāka.


Tas viss tik ļoti nogurdinājis un sakairinājis sabiedrības prātus, ka emocijas uzšvirkst kā uguns sausā zālē. Tā nesen nežēlastībā nonākusi Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule, kura sociālajos tīklos atļāvusies priecāties par saslimušo skaita samazinājumu. Tas viņai kā mediķei ļauj kaut nedaudz atslābt vismaz brīvdienās, veltot vairāk laika ģimenei. Sabiedrības reakcija nebija ilgi jāgaida, un cilvēki metās uzbrukumā katram Cipules vārdam. Neko piebilst — dalīties pozitīvismā mūsu sabiedrībā nav pieņemts, tāpat kā priecāties, kamēr kaut viens skumst.


Krustugunīs nonākusi arī rakstniece un dzejniece Māra Zālīte, kura ar savu viedokli negribēja neko sliktu. Viņa pauda atbalstu pašreizējam premjeram Krišjānim Kariņam, un nobeigumā rakstniece rakstīja: “Un nu tagad varat sākt mani plosīt!” Šie vārdi izrādījās liktenīgi, jo cilvēki tieši to arī sāka darīt. To visu pastiprināja ieraksta pazušana no sociālajiem tīkliem, ko radīja pārpratums ar Kariņa uzvārdu. Tas savukārt “pazuda” tulkojumā, liekot cilvēkiem domāt par Zālītes aicināšanu uz karu.


Neapšaubāmi, ka daudzkārt jāizvērtē katrs vārds, ko pasakām publiski, jo izlietu ūdeni nesasmelsi, bet žēl, ka sabiedrība tomēr netop gudrāka un pat necenšas izlasīt līdz galam, ko cilvēks vēlējies pateikt, iedziļināties, kāds tam visam ir un bijis konteksts. Visbiežāk ir paviršs skats uz pirmo teikumu, un jau bļaujam, cik viss ir slikti, kā varēja tā teikt un ko par mums padomās! Pandēmija diemžēl ir aizvērusi daudzas durvis, un skumji, ka arī savstarpējā saziņā. Kā runājām ar kādu paziņu — šajā laikā, kad visā pasaulē ir viena kopīga nelaime, ir tik laba iespēja apvienot spēkus, aprakt dažu labu kara cirvi un rīkoties kopā. Diemžēl tā nenotiek, un katrs turpina vilkt deķīti uz savu pusi, pie pirmās izdevības nozākājot otru.

Viedokļi/Komentāri