Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Izdzīvošanas režīms

Covid-19 radītā situācija joprojām iet roku  rokā ar ekonomisko krīzi, kuras atrisinājums lielā mērā atkarīgs no tā, vai un kad varēs neievērot šā brīža piesardzības režīmu. Tomēr cilvēkiem ir jādzīvo, un nav iespējams to pilnvērtīgi darīt, ja trūkst ienākumu. Ir nozares, kuras joprojām nīkuļo, citas tomēr turpinājušas darbību, neraugoties uz lielajiem ierobežojumiem, kas ietekmēja ražošanu, izejvielu piegādi un eksportu.

Pandēmijas laiks licis pārskatīt daudzas ierastas lietas, un viena no tām ir darba laiks un organizācija. Visticamāk, ne visi darbinieki atgriezīsies ierastajā darba ritmā, jo veiksmīgi apgūta attālinātā darba pieredze. Daudzi uzņēmumi sapratuši, ka tādējādi var ietaupīt resursus, ja cilvēks nestrādā birojā, bet mājās. Ja vēl nesen nodokļu politika krietni samazināja darbinieku pieprasījumu pēc saīsinātā darba laika, tad tagad Darba devēju konfederācija sākusi runāt par tās ieviešanu Latvijā, lai rastu kaut īslaicīgu risinājumu nodarbinātības krīzei. Latvijā šobrīd ir viens no straujākajiem bezdarba pieauguma rādītājiem Eiropas Savienībā,  jo daudzi uzņēmumi Covid-19 krīzes apstākļos nespēj saglabāt darba vietas, bet darbinieki ilgi nevar cerēt uz dīkstāves pabalstu. Saīsinātais darba laiks varētu būt viens no risinājumiem, lai darba vieta nav jālikvidē un darbinieks varētu cerēt uz stabiliem ienākumiem, lai arī mazākiem.

Bažas vien rada sen zināma patiesība, ka dzīvē nav nekā noturīgāka par pagaidu risinājumu. Ilgtermiņā tas varētu būt ieguvums darba devējiem, bet nedos iespēju izlauzties no šī loka darbiniekiem. Atceros kādu ironisku ierakstu sociālajos tīklos, ka krīzes apstākļos esam iemācījušies organizēt darbu, bet maksāt par to gan nē.

Labklājības ministre Ramona Petraviča jau aizsākusi diskusiju par minimālā mēneša darba algas celšanu no nākamā gada, bet, visticamāk, krīzes dēļ pieaugums varētu nebūt tāds, kā plānots. Ministre uzsver, ka nav šaubu, ka minimālā alga ir jāceļ, jo arī  garantētā minimālā ienākumu līmenis Latvijā neatbilst valsts pamatlikumam. Abas šīs pozīcijas ir saistītas, bet tik kūtri mainās atkarībā no esošās situācijas valstī. Kā galvenais arguments uzsvērts, ka lielas algas nozīmē slogu valsts budžetam, un tas atkal tiek domāts par jauniem un lielākiem nodokļiem, lai arī tas nepalielina ekonomisko aktivitāti. To gan veic naudas plūsma — saņemot vairāk, cilvēki arī tērē vairāk, un tas ar uzviju atgriežas valsts ekonomikā un budžetā. Ja cilvēks var atļauties, viņš pērk ne tikai preces, bet arī pakalpojumus, kas rada ne tikai ienākumus, bet arī darba vietas. Ir vajadzīga vēlme un uzņēmība mainīt izdzīvošanas režīmu, jo citādāk arī turpmāk raudzīsimies attīstītāko valstu virzienā.

Viedokļi/Komentāri