Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Jādomā ar galvu

Kad Latviju skāra vīrusa Covid-19 izplatība un valstī tika izsludināta ārkārtas situācija, atkal aktuāls kļuva jautājums par personu datu aizsardzību. Katra pašvaldība gribēja zināt, cik tad saslimušo ir viņu novados, pagastos un pilsētās, taču Slimību profilakses un kontroles centrs, kā arī citas atbildīgās institūcijas ilgi pretojās sniegt šādas ziņas, aizbildinoties ar personu datu aizsardzību. Vēlāk gan tika izveidota karte, kurā saslimušo skaits uzrādīts arī pa novadiem, taču netiek minēti konkrēti skaitļi, vien norādīts saslimšanas gadījumu līmenis amplitūdā no 1 līdz 5, no 5 līdz 10 un tā tālāk. Taču pēc tam jau sāka parādīties informācija arī par konstatētajiem saslimšanas gadījumiem pat konkrētās iestādēs. Šonedēļ šī diskusija saasinājās atkal, jo nu pašvaldības vairs negrib zināt tikai saslimušo skaitu, bet jau konkrētu personu vārdus, uz ko saņemts Slimību profilakses un kontroles centra skaidrojums, ka tas nav iespējams. Šādi dati tiek sniegti tikai Veselības inspekcijai un Valsts policijai, kas uzrauga un kontrolē, kā saslimušie, kas ārstējas mājās, ievēro visus drošības pasākumus.

Es arī šoreiz gribu runāt par personas datu aizsardzību, taču ne vīrusa dēļ.  Jau sen aizmirsusies cīņa par iespējām publicēt laikrakstā datus par mirušajiem, jo pēc ilgām diskusijām tika rasts kompromiss un šie dati mums ir pieejami. Taču tieši diskusijas laikā par saslimušo skaita publiskošanu atcerēties karstos strīdus man lika kāda pavisam nejauši pamanīta publikācija vietnē ‘‘Facebook’’.com. Mana paziņa, kura jau daudzus gadus dzīvo Īrijā, bija nokļuvusi uz vietējā laikraksta vāka. Savā žurnālistiskajā interesē nolēmu papētīt vairāk, kāda ir šī avīze un tās interneta vietne, kurā atklāju sadaļu — iknedēļas paziņojumus par mirušajiem un bērēm. Tajā regulāri tiek publicēta saite uz nacionālā mēroga interneta vietni, kurā tiek ievietotas ziņas par mirušajiem. Bieži dati par aizgājēju aprobežojas tikai ar vārdu, uzvārdu, dzimšanas, miršanas un izvadīšanas datiem, taču ļoti bieži to papildina aizgājēja fotogrāfija un viņa dzīvesgājuma apraksts. Katru dienu šajā vietnē tiek ievietots simtiem ziņu par cilvēkiem, kas aizgājuši mūžībā visā Īrijā. Protams, te šos datus ievieto aizgājēja tuvinieki, tomēr tie ir pieejami ikvienam visā plašajā pasaulē. Īrijā taču arī darbojas Personas datu aizsardzības regula, kāda visā Eiropas Savienībā un Latvijā. Tā pati regula, no kuras vēl pirms gada tik ļoti visi baidījāmies un ar kuru tik ļoti mūs biedēja.

Latvijā jau īpašas piesardzības, pareizāk būtu teikt — bailīguma, dēļ daudzas lietas mēdzam pārspīlēt. Vai tas būtu gurķa taisnums vai šķībums, tīrība piena mājā zemnieku saimniecībā vai datu publiskošana par mirušām personām. Skaidrs, ka viss jaunais sākumā mūs biedē. Jauni noteikumi liek būt piesardzīgiem, varbūt reizēm pat pārlieku, jo mēs nezinām, kā tie var ietekmēt katru no mums. Tomēr reizēm vairāk jādomā ar galvu, ar ko patiešām varam kaitēt un kas ir tikai pārspīlēts bailīgums Eiropas Savienības, mūsu pašu valdības, ministrijas vai tiešā priekšnieka priekšā.

Viedokļi/Komentāri