Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Jāmaina prioritātes

Jau ceturto gadu pēc kārtas Latvijā sarūk jaundzimušo skaits, un pozitīvas prognozes nav arī nākamajiem desmit gadiem. Tie nav tikai skaitļi, bet šis fakts valsts kontekstā atstās negatīvas sekas uz pensiju sistēmu, darba tirgu un arī izglītību, jo tukšās skolas tam ir neapgāžams pierādījums. Tam ir vairāki iemesli — gan samazinātā dzimstība 90. gados, gan arī migrācija. Tomēr noteicošais ir tas, ka jaundzimušo ir krietni mazāk nekā vēl pirms 30 gadiem, un šāda tendence ir arī citviet Eiropā.
Ikdienā to varbūt tā nejūt, jo pazīstamu ģimeņu ar bērniem ir daudz, un prieks, ka daudzas neapstājas tikai pie divām atvasēm, bet saimes kļūst kuplākas. Aptaujājot vecākus par bērnu skaitu ģimenē, atbildēs izskan, ka tas vairāk bijis emocionāls lēmums, nevis aprēķins, cik kuram pienāksies. Nereti jaunie vecāki pat nezina, kādas priekšrocības vai ieguvumi no valsts nākuši klāt katra nākamā bērna piedzimšanas gadījumā, izņemot tradicionālo pabalstu komplektu. Tas arī loģiski, jo pirmajā vietā jābūt vēlmei un gatavībai audzināt bērnu, bet pārējais ir pakārtots. Protams, bez līdzekļiem to paveikt nevar, tāpēc nepieciešama valsts politika ģimeņu atbalstam, lai ikdiena nepārvērstos par izdzīvošanas maratonu. Šobrīd mammas Latvijā pat nespēj iedomāties, ka varētu neatgriezties darbā, jo ar vienu algu ģimenē iztikt ir ļoti grūti. Ja vēl vienai jāaudzina bērni, situācija ir neapskaužama, un nekas cits neatliek kā kļūt par sociālo dienestu klientiem.
Situācija ir tik kritiska, ka demogrāfs Ilmārs Mežs rosina izveidot Iedzīvotāju ministriju. Sava ministrija ģimeņu atbalstam Latvijā jau bija, bet kaut kā pačibēja, jo acīmredzot mainījās prioritātes. Grūti pateikt, vai mums nepieciešama atsevišķa ministrija iedzīvotājiem, jo cilvēku labklājība ir katras esošās pamatā. Acīmredzot nav salikti nepieciešamie uzsvari. Jau iepriekš Ilmārs Mežs norādījis, ko valsts var darīt, lai mainītu situāciju. Piemēram, šobrīd māmiņu darba stāžs, audzinot bērnus, ir mazāks, līdz ar to arī viņas saņems mazākas pensijas. Šo jautājumu cenšas sakārtot jau gadu gadiem, tomēr izmaiņu nav. Turklāt šī ir tikai  viena no niansēm, par ko cilvēki pat nezina vai neaizdomājas, jo tas nav aktuāli šodien.
Nav grūti sarēķināt, kad Latvijā sākās demogrāfiskā krīze — līdz ar neatkarības atjaunošanu. Tas bija grūts laiks, un saprotams, ka daudzi apdomāja ģimenes paplašināšanu. Bērni gan dzimuši visos laikos — pilīs un būdiņās, bet valsts pastāvēšanas garantam uz to vien paļauties nevar. Aizvadīto gadu politika bijusi tik nepārdomāta un, šķiet, pat tāda, lai turētu cilvēkus nabadzībā vai dzītu projām no valsts. Tas nav tikai pabalstu lielums.  Tas ir īslaicīgs risinājums, bet jādod cilvēkiem iespēja gūt ienākumus, saskatīt perspektīvu, lai nav jādomā, vai paši var atļauties vēl kādu bērnu, un savai valstij katrs ir svarīgs.

Viedokļi/Komentāri