Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Joks pāraug demisijā

“Es esmu pieļāvis kļūdu. Man ir kauns, ka esmu tā rīkojies Latvijas sabiedrības priekšā un manu kolēģu partijā, un partiju apvienību priekšā. Arī draugu un ģimenes priekšā,”  tā no vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amata atvadījās Juris Pūce. Šādu lēmumu viņš pieņēma pēc bijušā partijas biedra Māra Mičerevska paziņojuma, ka Pūce viņam prasījis sagādāt Rīgas domes deputāta autostāvvietu caurlaidi. Sākumā gan Pūce atrunājās, ka tas ir joks, pēc tam atzinās, ka samelojis.

Viņa partijas biedrs, aizsardzības ministrs Artis Pabriks izteicās, ka Pūces demisija ir liels zaudējums valdībai, galu galā paveicis “gadsimta reformu” — administratīvi  teritoriālo reformu. Labklājības ministre Ramona Petraviča teic, ka ar tik zinošu kolēģi bija prieks  strādāt valdībā.

Varbūt valdībai tas ir zaudējums, taču ne Latvijas politikai kopumā. Šķiet, vēl krēsls bijušā ministra kabinetā nebija atdzisis, kā viņš aizskrēja uz Saeimu ar iesniegumu  atjaunot deputāta mandātu. Laikam jau iebildumi pret to bija vien deputātam  Gobzemam, kurš organizēja piketu.

Koalīcijas biedri savos spriedumos ir samērā izvairīgi un piebilst, ka tā ir Pūces izvēle, kas jārespektē. Līdzīgās domās ir arī  tieslietu ministrs Jānis Bordāns. Partijas biedri nesaskata iemeslu, kāpēc Pūcem neturpināt darbu Saeimā. Izbrīnu raisa arī Valsts prezidenta Egila Levita viedoklis, ka nekas plaši diskutējams nav noticis.  

Premjers Krišjānis Kariņš izteicās, ka “šādos apstākļos ministrs veikt darbu valdībā jau nevarētu”. Valdībā nevarētu, toties Saeimā gan. Esot ministram, nav labi tā darīt,  acīmredzot, esot parlamenta deputātam, ir pieļaujami. Vai Saeimas deputātam vēlētāju priekšā paredzēts mazāk atbildības kā ministram? Kur ir tā robeža, kuru nedrīkst pārkāpt ministrs, bet drīkst deputāts?

2016. gadā toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs arī ilgi negribēja atzīties, ka Onkoloģijas centrā saņēmis medicīnisko pakalpojumu — izmantoja dienesta stāvokli, apiedams ierasto kārtību. Ticis pieķerts, Belēvičs demisionēja, Saeimas deputāta mandātu neatjaunoja un no politiskās skatuves nogāja. Jāpiebilst, ka tā nav pirmā demisijas reize Jura Pūces politiskajā karjerā.  Neilgi  pēc Zolitūdes traģēdijas, 2013. gada 27. novembrī, J. Pūce atkāpās no Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra amata, jo tika atklāts, ka viņa sievas vadītā biedrība saņēmusi ziedojumus no būvkompānijas “Re&Re”. Pūce pats vērsās KNAB ar lūgumu vērtēt, vai šo apstākļu dēļ ir pārkāpis likumu, un saņēma vērtējumu, ka likuma pārkāpuma nav. Tas bija stratēģiski gudri — šādā veidā viņš “attīrījās” un droši kandidēja gan Eiroparlamenta, gan  12. Saeimas vēlēšanās, tad Rīgas domes un 13. Saeimas vēlēšanās. Taču otrā  demisija atgādina iešaušanu sev vienā kājā un tad otrā. Arī šoreiz kuluāros izskan, ka Pūce par atkāpšanos izlēmis sievas dēļ, kura ir Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore, un tiek apšaubīts, vai viņam pašam šī stāvvieta bija vajadzīga. Šādas un līdzīgas situācijas liecina tikai to, ka Latvijas politiskā vide degradējas. Tas nerada labāko iespaidu par valsts pārvaldi visaugstākajā līmenī.
Mandāts — slota, ar ko visu aizslaucīt, rokās — atjaunots, un sapņos, iespējams, jau Saeimas nākamais sasaukums.

Viedokļi/Komentāri