Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Klaviermūzika rēcošu motoru fonā

Vienbrīd dzirdu runājam, ka pandēmija ir glābiņš — atelpas brīdis, laiks pabūt ar sevi. Arī sev biežāk atzīstu, ka distance, klusums ir lielākie ieguvumi. Tomēr ir dažas lietas, kas mani kaitina, ar kurām nekādi nesamierināšos. Pirmā — daudz retāk klausos Latvijas Radio 1. programmu. Jā, tajā ir vērtīgas intervijas, objektīvas ziņas. Tomēr, kopš teju visas intervijas notiek attālināti, nespēju ilgstoši klausīties telefona pārveidoto balsi, kas atgādina tādu kā saziņu rācijās. Radio vietā esmu pārgājis uz rakstīto tekstu, un jaunatradums ir žurnāla “Santa” elektroniskā versija. Vēl lielāka traģēdija man ir skatīties ierakstītas teātra izrādes. Tāpat es nekad virtuāli neapmeklētu muzeju. Par šo tēmu nesen kādā ārzemju ziņu portālā lasīju, ka pandēmijas dēļ uz visiem laikiem varētu tikt slēgta astotā daļa jeb 13% muzeju pasaulē. Šādi secinājusi Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija jeb UNESCO. Tas gan ir loģiski, jo kurš gan pārsvarā apmeklē muzejus? Tūristi. Laikā, kad starptautiskais tūrisms apstājies, pasaules lielākie muzeji pieredz milzu zaudējumu. Vairākiem Parīzes, Amsterdamas, Vīnes muzejiem zaudējumi ir līdz 80%, kas nedēļā ir simtiem tūkstošu eiro. Ja tā, tad kur nonāks mākslas vērtības? Pie privātiem kolekcionāriem?

Vēl kāda ar kultūru saistīta joma ir koncerti. Reti apmeklēju brīvdabas izrādes, koncertus, jo vienmēr fona trokšņi vai neprasmīgi regulēta skaņas aparatūra man pasākumu dara nebaudāmu. Šonedēļ būs trīs labdarības koncerti, kurus vakarpusē rīkos Rīgā uz iepirkšanās centra “Domina” jumta. Uzstāsies “Carnival Youth” “Dziļi violets”, kā arī... Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra klavieru trio. Par popgrupām neko nesaku, tās tāpat pieradušas pie trokšņiem, bet kā klaviermūziku var baudīt rēcošu mašīnu un motociklu trokšņu fonā? Nesaprotu. Koncerti, jo īpaši klasiskās mūzikas, kas translēti, man ir kā īsta ēdiena vietā izsalkumu nomierināt ar uzsildītu konservētu zupu. Diemžēl arī manā darbā klātbūtnes efekts ir svarīgs, un pandēmija mani “uzsēdināja” uz telefonintervijām. Lai arī visas sarunas tiek automātiski ierakstītas, nav jāuztraucas par garām palaistu vārdu, bez ķermeņa valodas, runātāja klātbūtnes, saruna ir kā ar labi uzrakstītu datorprogrammu. Katram strādājot, ir kāda detaļa, nianse, kādēļ mums šis konkrētais darbs patīk. Man — īstu interviju dēļ. Domāju, ka aktieriem un citiem skatuves māksliniekiem vissvarīgākais viņu darbā ir tikšanās ar skatītāju. Vai ir vērts radīt izrādes izstrādājumu, koncertam līdzīgu pasākumu? Tik vien, lai atgādinātu par savu eksistenci, negaidot un necerot radīt ko kvalitatīvu.

Viedokļi/Komentāri