Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ko nesaprot, to nosoda

Rīgā izveidots sienas gleznojums “Veltījums Džemmai Skulmei”, kuru organizē fonds “Mākslai vajag telpu”. Tā skici radījis mākslinieks Kristians Brekte, Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītājs, asociētais profesors. 

Uz sākumskolas sienas esošais darbs samulsinājis audzēkņu vecākus un raisījis asas diskusijas sabiedrībā. Pāri sienas gleznojumam izvietots Skulmes citāts: “Mēs visi esam sliekas, kurām jāirdina zeme”. Cilvēki ar pieticīgāku, strupāku dzīves redzējumu to uzskata par izaicinošu, bērnu psihei nepiemērotu darbu. Tas sevī ietver bērnišķīgi zīmētus sieviešu siluetus ar krūtīm. 

Personīgi mani zīmējums neuzrunā, tāpat kā man ceļi neļimst, skatot renesanses laikmeta darbus, un nesaista vēl daudzi citi mākslas izpausmes veidi. Māksla ir mainīga, izaicinoša, pieticīga — daudzšķautņaina. Vai tādēļ, ka to nesaprotam, tā uzreiz jānosoda? Šī tēma man ir aktuāla, raugoties no dēla perspektīvas. Uzskats, vai tiešām bērnam tas ir jāredz, mani tracina visvairāk. Vai bērnišķīgi uzzīmētās krūtis ir tas tabu, kas no bērna acīm būtu jāslēpj? Būsim reālisti, neķītri vai, teiksim, nepiemēroti skati ir redzami uz tuneļu sienām, reklāmās, multenēs — visapkārt! Nav iespējams un vajadzīgs aizvērt acis un ignorēt realitāti. Ir lietas, ko bērnam var paskaidrot, bet mākslas uztveri iemācīt nevar. Nevajag izraut detaļu no konteksta. Zīmējuma un teksta izvēli mākslinieks spēj pamatot, citāts ir interpretējams kā iepriekšējās paaudzes mākslinieces aicinājums jaunajiem visu nozaru censoņiem darīt augsni — valsti un sabiedrību — auglīgu. Tiem, kas satraucas, kā bērnam paskaidrot to, ka tēliem darbā ir trīs acis, man rodas pretjautājums. Kā paskaidrojāt Avataru, pikaču pokemonu? Nevajag mēģināt caur bērna prizmu traktēt savu nostāju. Bērna acīm tas ir vienkāršs skribelējums, kurā viens saskata plikas tantes, cits eņģeļus, vēl kāds melnbalto darbu alkst izkrāsot.

Vairums radošo profesiju pārstāvju metās darbu aizstāvēt. Man saistošs bija aktrises Dārtas Danēvičas ieraksts — tajā viņa aprakstīja sapni, kurā teātra vadībai pieprasa noņemt izrādi, jo atsevišķai skatītāju daļai tā nav patikusi, šķitusi amorāla. Šis salīdzinājums precīzi ataino, par ko patiesībā ir runa — tā ir cīņa par robežām, mēģinājums mākslu ielikt ērtā “rāmītī”. Mākslai ir jāraisa emocijas, pārdomas, fantāzijas lidojums. Kā sacījis filozofs Denī Didro: “Māksla ir spēja saskatīt neikdienišķo ikdienišķajā un vienkāršo neparastajā”. Slikta reklāma arī ir reklāma, vismaz šīs diskusijas pievērsa uzmanību mākslas pasaulei kā tādai. Mūsdienās mākslas lielākais bieds ir aizspriedumi. Ne vienmēr mēs spēsim mainīt, kontrolēt situāciju, bet varam mainīt savu skatījumu uz to. 

Viedokļi/Komentāri